Liesma
Kamēr es ceļoju laikā vai vienkārši ilgstoši nebiju mājās, Nils Sakss aiz līdzjūtības manā dzīvoklī ielaida padzīvot grupu ar baismīgiem, veciem bezpajumtniekiem, kuri, protams, oda un dzēra, bet vēl bija arī atkarīgi no kaut kā šausmīgi destruktīva ("gāzes"), ko viņi elpoja un viņiem no tā kļuva koši zilas sejas, viņi man te visu savandīja un pievēma, un izdzēra manu alkoholu, un tad es pārrados un ļoti sadusmojos, Nils neko neteica, tikai mierīgi uzvilka žaketi, atstāja man zīmīti ar atvainošanās vārdiem un aizgāja, bet tie deklasētie elementi no manis muka un samuka kaimiņienes Liesmas dzīvoklī. Es dauzījos pie durvīm, jo gribēju izcīnīt kaut kādu taisnību, bet tad iznāca Liesma, stalta, sirma kundze ar gludu, rūtainu priekšautu pāri vilnas(?) kostīmam un skruļļainiem matiem. Viņa teica, ka gādā par šiem cilvēkiem, jo viņi neizvēlējās tādi būt un viņa viņiem jūt līdzi. Viņi visi esot dzimuši 1939. gadā, un visi 1939. gadā dzimušie esot salauzti cilvēki. Es sakaunējos un aizgāju tīrīt savu mājokli.

Liesmai bija arī garš, savāds uzvārds, bet to es vairs neatceros.