Mans iepriekšējais cibas ieraksts pauž kaut ko, ko saprast (vai vismaz nojaust) ļāva Bērziņš. Augot lasīju un klausījos lielus vīrus, dzīvus un mirušus, kuri runāja par valodu kā dzīvi, valodu kā esamību, valodu kā domāšanas robežām, un es viņus galīgi nesapratu, tomēr ticēju uz vārda, noticēju, ka valoda ir kas vairāk kā "saziņas līdzeklis" vai kāds nu redukcionistiski lajisks priekšstats man tolaik bija. Bet dažas pirmās sastapšanās ar atsevišķiem U. B. dzejoļiem bija tās, kas ļāva paša acīm ieraudzīt (vai vismaz nojaust), ko viņi ar to domāja. Kad valoda nevis reprezentē, bet sakrīt ar... nu To, Kaut Ko. Un pat ne sakrīt -- Tā *ir* Tā.
Gaišas gaitas, mīļais milzi.