Garastāvoklis:	blank
Mūzika:	Alesana-Alchemy Sounded Good At The Time

No.1.
nesen izlēmu vismaz vienu lietu kas man dzīves laikā jāizdara, 30. gadu vecumā noskūšu pliku galvu un braukšu pusgadu padzīvot Tibetā. vismaz tur būs miers un nebūs šīs pretīgās ielas, pretīgās, tik bieži redzētās, sejas, pretīgās ēkas, ar to mazajiem, pēc urīna smakojošajiem pagalmiem, kas diemžēl ir pārpilni ar bomžiem, cilvēkiem kuri ir pārāk pieraduši pie žēlošanās, ka nevēlas savu dzīvi kaut minimāli uzlabot. skumji paliek par to visu domājot. skumji paliek ejot pa Rīgas ielām.
jā, es mīlu valsti kurā dzīvoju, es mīlu savu māju un tai apkārt esošo rajonu, bet man tiešām paliek pretīgi domājot par to kāda miskaste tomēr ir mūsu valsts. paši jau esam pie tā vainīgi, jā, to jau neviens nenoliedz, bet neviens arī neko sevī nemaina.
Baltajā Naktī nonācu pie domas, ka tiešām skumstu pēc Anglijas. kaut vai tur nekas nenotiek, vismaz tajā pilsētiņa kur es dzīvoju, bet tur vismaz uz mani neskatās kā uz frīku, neviens man neko nesaka, neviens man nepieskaras, visi ciena cilvēka individualitāti. man piemēram liekas nožēlojami, tas, ka šeit jebkurš var tev pieiet klāt tevi pabakstīt un pabrīnīties, vai pateikt kaut kādus tizlus komentārus. sajūta kā zoo dārzā vai muzejā. protams, es nečīkstu, ka uz mani cilvēki skatās, pati esmu vainīga, lai jau skatās, ja grib, bet aiztikt kādu pret paša gribu nevienam nav tiesības un nekad nebūs.
latvietim vajag atvērt prātu jaunām lietām. jābeidz dzīvot kastītē. jābeidz žēloties, kā viņam te besī, bet kad kāds taisās braukt no šejienes prom - dirst virsū. skaudība, aprobežotība un stulbums mūs novedīs kapā.