Below are the 3 most recent journal entries recorded in hello's LiveJournal:

Friday, September 5th, 2008
11:01 pm	tagad gribas smaidīt, gribas prieku, gribas saules starus sejā un siltu vēju ausīs. pietrūkst bērnība, pietrūkst dzīve bez raizēm, pietrūkst tā iztēle kas bija tad. gribas atpakaļ bērnības naivumu un laimes sajūtu no niekiem. gribas samīļot visus, jāā, apskaut, tā no sirds, lai tam cilvēkam arī pielīp smaids. beidzot, atkal, sākās periods, kad ir labi, ilgi tā nebūs, rīt jau būs tukšuma sāpes un vientulība pat vislielākajos baros. bet šobrīd nav rītdiena, un doma par to kā būs rīt liek izbaudīt to kā ir tagad. _______ šodien jāpameiģina kaut kas jauns. jāaizver acis un tu tas būs, viss būs dzeltens, viss būs krāsains, būs prātam atpūta, būs jaunas atklāsmes. _______ ja tā padomā, jaunā skola nav tik čābīga, vismaz jūtos kaut cik gudra, ja neskaita to izmisumu kas pārņem matemātikā, ir labi, ir jauki skolotāji. ir pieciešami cilvēki apkārt. _______ ja tā padomā šodien, visu dienu, skan kaut kas bedīgs, bet ir labi. ir prieks. ir smaids neparko. Current Mood: good Current Music: Skin-I'll Try (Comment on this)
Tuesday, September 2nd, 2008
3:56 pm	No.1. nesen izlēmu vismaz vienu lietu kas man dzīves laikā jāizdara, 30. gadu vecumā noskūšu pliku galvu un braukšu pusgadu padzīvot Tibetā. vismaz tur būs miers un nebūs šīs pretīgās ielas, pretīgās, tik bieži redzētās, sejas, pretīgās ēkas, ar to mazajiem, pēc urīna smakojošajiem pagalmiem, kas diemžēl ir pārpilni ar bomžiem, cilvēkiem kuri ir pārāk pieraduši pie žēlošanās, ka nevēlas savu dzīvi kaut minimāli uzlabot. skumji paliek par to visu domājot. skumji paliek ejot pa Rīgas ielām. jā, es mīlu valsti kurā dzīvoju, es mīlu savu māju un tai apkārt esošo rajonu, bet man tiešām paliek pretīgi domājot par to kāda miskaste tomēr ir mūsu valsts. paši jau esam pie tā vainīgi, jā, to jau neviens nenoliedz, bet neviens arī neko sevī nemaina. Baltajā Naktī nonācu pie domas, ka tiešām skumstu pēc Anglijas. kaut vai tur nekas nenotiek, vismaz tajā pilsētiņa kur es dzīvoju, bet tur vismaz uz mani neskatās kā uz frīku, neviens man neko nesaka, neviens man nepieskaras, visi ciena cilvēka individualitāti. man piemēram liekas nožēlojami, tas, ka šeit jebkurš var tev pieiet klāt tevi pabakstīt un pabrīnīties, vai pateikt kaut kādus tizlus komentārus. sajūta kā zoo dārzā vai muzejā. protams, es nečīkstu, ka uz mani cilvēki skatās, pati esmu vainīga, lai jau skatās, ja grib, bet aiztikt kādu pret paša gribu nevienam nav tiesības un nekad nebūs. latvietim vajag atvērt prātu jaunām lietām. jābeidz dzīvot kastītē. jābeidz žēloties, kā viņam te besī, bet kad kāds taisās braukt no šejienes prom - dirst virsū. skaudība, aprobežotība un stulbums mūs novedīs kapā. Current Mood: blank Current Music: Alesana-Alchemy Sounded Good At The Time (Comment on this)
Sunday, August 24th, 2008
2:49 am	I'm not a happy person. skumji atzīt, ka viss ko mēs daram ir bezjēdzīgs. šodien gāju mājās un aizdomājos. tagad sapratu, ka beidzot manas smadzenes ir sākušas strādāt kā agrāk. galva vairs nav nekādas stulbas putras, viss ir salikts plauktiņos un kaut kas pat ir saprasts un pieņemts. diemžēl neviena no domām nebeidzās pozitīvi, bet apdedzināties ir manā dabā. es pateisībā, laikam, piedzimu kā lūzere. skumji, bet kā ir, tā jādzīvo. jāmet pie malas vienreiz mūžīgā velme pēc kaut kā labāka, kaut kā vairāk utml. nonācu arī pie secinājuma, ka vientuļnieka dzīve nav nemaz tik sūdīga. krabji arī tā dzīvo. ir pat patīkami vienam sēdēt, mierā, klusumā, klausīties mūziku un vienkārši baudīt mieru. jā, es varētu kļūt par vecmeitu, tikai man kaķu vietā būtu pīles vai žurkas. sakiet to cik gribat, mīlestība neeksistē. ir tikai pieķeršanās, bailes palikt vienam. bet no vinetulības nav jābaidas. kāda atšķirība vai tu nomirsi viens vai kopā ar kādu tik pat vecu un sačokurojušos cilvēku. labāk tomēr palikt vienam, tad nebūs cilvēki kuri tēlos, ka viņiem ir tik ļoti žēl un, ka viņi skums, un ilgosies. patiešām, mums būtu jāizbeidz spēlēt teātris un jāsāk dzīvot tā, kā mēs paši to vēlamies. tomēr, paliek vel tik daudz ko teikt. man pietrūkst burtu, labprāt izdomātu tādus ar kuriem spētu uzrakstīt sajūtas. tukšumu nevar uzrakstīt, pietrūkst burtu, vārdu. tukšums izplatās lēnām, kā slimība, nāvējoša un nenovēršama. un pats sliktākais, tas ir jūtams. to jūt pat tad kad apkārt ir daudz cilvēki un tu smejies. laime nav zāles, tā tikai pastiprina simptomus. visvairak sagrauj doma, ka tas ir neatgriezeniski un neārstējami. bezmiegs patiešām ir fantastiska lieta. nogurums palīdz domāt. kaut gan dažreiz gribas izoperēt smadzenes, varbūt paliktu vieglāk. Current Mood: depressed Current Music: Marilyn Manson-Lamb Of God (1 Comment |Comment on this)