Garastāvoklis:	depressed
Mūzika:	Marilyn Manson-Lamb Of God

I'm not a happy person.
skumji atzīt, ka viss ko mēs daram ir bezjēdzīgs. šodien gāju mājās un aizdomājos. tagad sapratu, ka beidzot manas smadzenes ir sākušas strādāt kā agrāk. galva vairs nav nekādas stulbas putras, viss ir salikts plauktiņos un kaut kas pat ir saprasts un pieņemts. diemžēl neviena no domām nebeidzās pozitīvi, bet apdedzināties ir manā dabā. es pateisībā, laikam, piedzimu kā lūzere. skumji, bet kā ir, tā jādzīvo. jāmet pie malas vienreiz mūžīgā velme pēc kaut kā labāka, kaut kā vairāk utml.

nonācu arī pie secinājuma, ka vientuļnieka dzīve nav nemaz tik sūdīga. krabji arī tā dzīvo. ir pat patīkami vienam sēdēt, mierā, klusumā, klausīties mūziku un vienkārši baudīt mieru. jā, es varētu kļūt par vecmeitu, tikai man kaķu vietā būtu pīles vai žurkas. sakiet to cik gribat, mīlestība neeksistē. ir tikai pieķeršanās, bailes palikt vienam. bet no vinetulības nav jābaidas. kāda atšķirība vai tu nomirsi viens vai kopā ar kādu tik pat vecu un sačokurojušos cilvēku. labāk tomēr palikt vienam, tad nebūs cilvēki kuri tēlos, ka viņiem ir tik ļoti žēl un, ka viņi skums, un ilgosies. patiešām, mums būtu jāizbeidz spēlēt teātris un jāsāk dzīvot tā, kā mēs paši to vēlamies.

tomēr, paliek vel tik daudz ko teikt. man pietrūkst burtu, labprāt izdomātu tādus ar kuriem spētu uzrakstīt sajūtas.
tukšumu nevar uzrakstīt, pietrūkst burtu, vārdu. tukšums izplatās lēnām, kā slimība, nāvējoša un nenovēršama. un pats sliktākais, tas ir jūtams. to jūt pat tad kad apkārt ir daudz cilvēki un tu smejies. laime nav zāles, tā tikai pastiprina simptomus. visvairak sagrauj doma, ka tas ir neatgriezeniski un neārstējami.

bezmiegs patiešām ir fantastiska lieta. nogurums palīdz domāt. kaut gan dažreiz gribas izoperēt smadzenes, varbūt paliktu vieglāk.