Lasu citu problēmas - pietiekami lielas un aktuālas,reālas un biedējošas,bet es šeit esmu kaut kur pazudusi vai nedaudz apmaldījusies starp nebeidzamiem meloņu laukiem,granātābolu koku alejām un vīgu kokiem katrā šķērsieliņā. Esmu iesaistījusies pietiekami lielā afērā,tik lielā,ka stress un visa uztraukšanās,kāda vienmēr būtu bijusi par ko tādu,ir kā ar roku noņemta.

Vai nav skaisti-tā viegli visu uztvert un lēnām pašai sistemātiski likt pa plauktiņiem?Laikam jau skaistākais ir tas,ka nav jāsteidzas,šeit vēl ir tveicīga vasara un šeit joprojām (kā jau gadu no gada Grieķijā) nav nekur jāsteidzas. Galvenais šeit ir mācēt sēdēt kādā no klusajām vai skaļajām,senajām vai modernajām kafejnīciņām un baudīt savu frappi,izbaudot visu teātri,kas notiek apkārt.
Grūti man gan nācās to iemācīties,taču tagad esmu šī "amata" lietpratēja.