Spēlītes
Šahā es protu tikai salikt figūras, par dambreti es vispār neko neatceros. Ping pongs, teniss un badmintons ir smieklīgi, bet jēga parasti nekāda. No volejbola man sāp rokas, bumba ir cieta, lēkt arī nespēju, aizelšos. Basketbols fui, laikam vienīgā bumbu spēle, ko es nevaru ciest nekādā veidā. Ja nu vienīgi, kad neviens neskatās un nevērtē, pamēģināšu driblēt vai iesviest.Futbols ir jautrs, bet bez sekmēm. Datorspēles es spēlēju cheat režīmā, vai - vislabāk - skatos, kā tās spēlē kāds cits, ja reiz ir krāšņa datorgrafika un aizraujoši sižeti.

Kāršu spēles man patīk, bet, reti spēlējot, es mūždien aizmirstu noteikumus un katru reizi man tie jāiemācās no jauna, jāatgādina. Durakos spēlējot, viens spēlētājs vienmēr paliek par duraku, ja ne visi. Kurš tad ir tas lielākais duraks no visiem iesaistītajiem? Un vispār, tos sauc arī par dzērājiem, pārlieku aizspēlēties nav ieteicami.

Domino ir priekš sīkiem, pārāk viegls. Bet to spēlēt kļūst aizraujoši, ja pamani simbolismu ciparos un bildītēs. Spēlēt desas ir visērtākā spēle, jo pildspalvu un papīru vienmēr var sadabūt, vai kaut vai zīmēt smiltīs.

Augstskolas gados mēs draudzenes aizrāvāmies ar zoli, it sevišķi bija interesanti darīt to aizmugurē, pēdējā solā mākslas vēstures laikā. Noteikumus atkal esmu aizmirsusi, bet apmēram atceros, kas ir trumpji un kā jādomā, kurā brīdī būs izdevīgi izvilkt kuru kārti. Pret pieredzējušiem spēlētājiem tas jau droši vien nedarbosies, bet nu vismaz dažus sūdus varētu pamēģināt apspēlēt.

No cīņu sporta spēlēm atceros maz, būtībā neko, bet arī no turienes man ir atmiņā palicis viens ļoti labs trumpis, es jau esmu izmēģinājusi, ka to protu, un, ja vajadzēs, lietošu vēl.