?
Jā, es to izdarīju. Tas nebija pat septiņgalvu pūķis, tikai viena veca čūska, kas man sēdēja telefonā un bija tik nekaunīga, ka atļāvās pamēģināt diriģēt mani ar tālvadības pulti? Bet priekš kam? Tas ir aizdomīgi. Es to gluži vienkārši izdzēsu. Mistkastē tādas čatu vēstures, kompostam tās neder, smirdina tikai lieki gaisu. Uzrakstīju e-pastu vecam eņģelim, ja nu ienāk prātā mani izglābt un apbērt ar naudu? Nevar zināt, kas tādiem padomā. Skaidrs, ka no manis nekad neiznāca suņu saimniece, priekš tā es savu suni pārāk mīlēju. Es atļāvu tam pamest šo pasauli manā klātbūtnē un pati aizvēru sastingušās acis. Kopš tā laika es šīs acis nēsāju sev līdzi, un labāk turēt kaķi. Kaķis prot būt mīļš arī bez piesaistes. Un tomēr tas man staigā visu laiku pakaļ, un katru vakaru pirms gulētiešanas atnāk man klēpī, kad bērniem jālasa priekšā brīnumainas grāmatiņas. Tā ir jauka dzīve. Neesmu gluži pārliecināta, vai dresūra ir mans.