social cognition un "theory of mind" ir virkne funny eksperimentu par to, kā mēs iemācāmies "domāt kā citi". ap sešu gadu vecuma bērni jau robusti attīsta spēju domāt no otra perspektīvas (https://www.spring.org.uk/2021/11/theory-of-mind.php). tā ka vismaz dažus mehānismus mēs spējam saprast, bet true, tie laikam arī ir samērā primitīvi un nemazina fundamentālo vientulības problēmu jeb visu to, ko tu apraksti. lai gan, reizēm, kad tu esi noguris un bedīgs un tevi kāds samīļo, liekas ka viss ir saprasts.

jā, sāpes noteikti ir bioloģiki visspēcīgākais fators. ir teorija, ka, ja mums nebūtu ādā esošo nervgaliņu, kas visu laiku sūta atgriezenisko saiti, mēs patiešām pilnīgi fiziski varētu sajust otra sāpes, jo smadzenes replicē tos pašus sāpju mehānismus, novērojot otra indivīda ciešanas. bet āda to aptur, verificējot, ka "no worries, tas nenotiek ar mums"