(gandrīz) visi var būt empātiski, jo sevišķi pret tuvajiem, kamēr empātija pret svešiem ir daudz zemāka. ir cilvēki, kuriem dzīvnieki principā neliekas tuvi vai svarīgi. tik daudz taču var just, pat mājdzīvnieku līmenī, ir kāds, kam patīk, ir kāds, kam vienalga, vēl kādam riebjas. ja tu gaļas gabalu vai sieru veikala plauktā neuztver kā atvasinājumu no kaut kā dzīva, nepievērs uzmanību dzīvniekiem un viņu dzīves apstākļiem industriālajā lopkopībā, tad neredzu veidu, kā tur rodas empātija.

man šķiet, zazim, piemēram, vegānisms ir ļoti cieši saistīts tieši ar dzīvnieku ciešanu aspektu.
kādam citam, ko zinu, tas ir gandrīz tikai klimata pārmaiņu konteksta lēmums.
vēl kādam vegānisms is stratēģisks lēmums savas veselības labā (masveida ražotā gaļa nav veselīga, gatavo, kā gribi)

kam tas viss sāp tieši citu dzīvo būtņu kontekstā - nez, kā tur var satikties ar tiem, kas var vēsi un mierīgi "saprātīgi" diskutēt, paraleli iekožoties savā desiņā, kamēr tam otram tas ir emocionāls un sāpīgs viss. es vispār neredzu, kā var diskutēt ar sāpēm, sāpes jūt. vai nejūt.