Ja es šajā diskusijā iesaistītos nopietni (dēm, es nezinu, kas man kaiš, es vairs nespēju cibas diskusijas), tad norādītu, ka problemātiskas ir visas iesaistītās puses

nu tb tā, kā es uz tām lietām skatos, mēs esam saveidojuši tādu kompleksu vidi, kurā cilvēks nevar kleimot savu ekskluzīvi aģentīvo vietu ne pasaules unfuckošanā, ne arī, kas būtiski, kaut kādu kapacitāti skaidri zināt, ko nozīmē unfuckot pasauli

nu tb trū vegānisms as it stands now (un līdzīgās prakses) var būt dīvainos veidos aklas pret realitāti, kurā "daba" un "tehnoloģija" jau ir cieši savijušās un runāt par kaut kādu eksistences formu, kurā var jebkurš var dzīvot "sugas dabisko dzīvi" utt ir ļoti dīvaini, jo daudzas sugas (baloži, govis, kvieši) jau ir tehnoloģizētas formās, kurās nav iespējams reāli runāt par to imagināro "dabisko" formu, neignorējot to, kas tie tādi ir; un, lai arī man ir pilnīgi OK visas šīs prakses, man ir iebildumi pret to vienkāršoto ideoloģisko formu, ciktāl es to zinu un redzu. "piemērot cilvēktiesības govīm" laikā, kad mums būtu stingri jāpārskata doma par to, cik absurdas ir cilvēktiesības, šķiet gājiens nepareizajā virzienā

"mēs visu atrisināsim ar tehnoloģijām" jocīgā kārtā diezgan tieši izriet no antropocēna jēdziena izpratnes, nu, tipa, ja jau mēs visu fakapojām, tad visu varēsim arī salabot, jo esam tādi malacīši, kas ir pasaules centrā un visu darām. nu tb "ja tu man saki, ka mēs cilvēki esam tie, kas visu sačakarēja, tad loģiski, ka mēs, cilvēki, arī visu salabosim", un "ah tad mums saka, ka mēs ar tehnoloģijām esam vainīgi? Nē, vainīgi ir tie, kas neceļ atomelektrostacijas", un diskursā, kurā cilvēks tiek nolikts pasaules centrā kā visa glābējs vai iznīcinātājs, viņiem nav iemesla atkāpties no savas pozīcijas, jo what

un "visi idioti bļe mums vajag visādā veidā darīt tā, lai salabotu dabu TAGAD jo bļe" jau arī paliek tajā pašā diskursīvajā plāksnē, nedomājot par to, ko īsti nozīmē nesadirsta planēta - kas ir patiesībā galvenais jautājums, kas būtu pamazītēm jāsaprot; ja mums ir status quo, kurā ir gan humāņi, gan nehumāņi, kas jau ir dziļi saauguši ar planētas ekosistēmu, kāda tā ir tagad, kādas nākotnes esamības formas mums varētu būt kopīgi pieņemamas un optimālas. Bet tas prasītu atkāpties no antropocentriskā diskursa, uz ko šobrīd es neredzu gatavību pat it kā empātiskajā "es burtiski zinu, kā jūtas vista, jo vista arī ir cilvēks" tīmiņā.

/ un es arī neesmu par to gatava, ne tagad