Par kādu filmu, bet tas galīgi nav svarīgi..

"...Viņš bija akls..un tādējādi redzēja patieso pasauli..patieso cilvēku motivāciju..patieso cilvēka seju...nodomus..rīcību...jo, ja neviens cilvēku neredz (arī pats cilveks sevi neredz), tad cilvēks atļaujas būt savā neapzinātībā atklāts..
"būt aklam" saglabāt sevi nesatricināmu...lūkoties uz pasauli tādu, kāda tā ir..reaģēt atbilstoši mirklim un situācijai..nemoralizēt.. nebūvēt ilūzijas un nepakļauties murgainiem dogmu ritāliem.. nedzīvot citu mentālos krātiņos..neapspiest sevi..nelūgt..netēlot un neiztēlot no sevis..bet būt pašam..iet savu ceļu..neapstāties..būt dabiskam..pasargāt kādu, ja situācija ļauj pasargāt..cienīt vienkāršību..neuzpsietību..spēlēties ar likteni, ja situācija to ļauj...meklēt veiksmi tur, kur citi baidās meklēt..
ja cērt, tad cērt pa simts procentiem..nebūt nekad uzvarētājam, bet, ja uzvari, tad uzreiz aizmirsti pa savu uzvaru...zemapziņā kādu izsaukt uz cīnju ar to, ka esi tāds viens kā veca klints un tieši tas visvairāk tracina pretinieku : nevis pats izaicinājums uz cīņu, bet tas, ka viņšs jūt, ka esi nesatricināms kā klints...ka esi Pats...ka esi noslēpums..neaizskaramība...piepildījums...////////////////
...un beigās izrādās, ka aklās acis bija visredzīgākās..visaprotošākās..visjutīgākās...bet to neviens neuzzināja..jo atklāt sevi ir reizē pazaudēt sevi un atklāt pavedienu uz sevi..atklāt noslēpumu..un, ja noslēpums ir atklāts, tad Tava oriģinalitāte, Tavs neizzināmais ES zaudē jēgu..
un tad arī pēdējais pretinieks ir uzvarēts...
īsta filosofija..zinātne..māksla...reliģija..ceļš uz sevi..ir ass cēlmetāla zobens, apslēpts zobenmakstī..bet reizē iepazīts ar visu To, ko sauc par Esamību un dzīvi..."

Ir patiesi ļoti grūti sekot garīgajām patiesībām un teikt "paldies", kad esi redzējis kaut ko tik šausmīgu, kaut tieši tas pēcāk liek tev daudz ko izprast.
Tas nav tā vērts.
Jeb tiešām - līdzīgi kā ar Jēzu, tikai citā līmenī - jāiet bojā tūkstošiem cilvēku, nevainīgiem, bērniem, veciem un jauniem, lai pasaule to ieraudzītu un sāktu DOMĀT, caur sirdi izprast, atvērt savas garīgās acis un ieraudzīt, ka ir cilvēkam arī dvēsele, ne tikai roka, kāja un spoguļattēls?
Vai tiešām pasaulei vajadzīgs tāds upuris? Kārtējoreiz kādam jāmirst 'izredzēto', paliekošo dēļ?
Viss atkal uz riņķi, pa spirāli. Tikai citā līmenī.
Kā jau tam jānotiek.

Atbilde L. par Gibsona kino Jeezus ciessanas..
( ----> )

Piekrītu, ka lūgšana - Lai pasaulē visi būtu laimīgi - ir ļoti pat otipmāli mināla.
Cik nu mūsdienu cilvēks spēj vispār atgriezties pie sevis, pie sākotnes, iet pļavā, plūkt puķes un sajust patiesu laimi..
Tas būtu tas minimums, ko viņš varētu sniegt rītdienai.

Atļaušos citēt, jo viņš kā vienmēr skaidri pasaka vai uzraksta lietas, ko tikai izjūtu vai padomāju..
Šoreiz par filmu, ap kuru, tā šķiet, zināma ažiotāža radusies, bez gramatiskiem labojumiem :)

( ---> )