Heart*Stripper
Viss ir, lai mēs tuvotos Esamībai..
Māksla? 
29th-Mar-2006 04:40 pm
Pavisam nejauši tiku pie teātra biļetēm [ja piemirstam, ka nejaušību jau patiesībā nav :)]. 
Pēc ilgiem gadiem ievērtēšu mūslaiku radošo garu spējas un idejas. Līdz šim [sākot ar gadsimtu miju un runājot tieši par jauniem autoriem!] esmu ļoti vīlusies mākslā valdošajā centienā šokēt ar rupjībām, kailumu, troksni, pat bezgaumību un prastumu. Ja nav postmodernisma mēģinājums šokēt, tad ir vienkārši tukša klabēšana. Neizdevušies eksperimenti, kurus vajadzētu veikt darbnīcā, nevis uz skatuves vai galerijās, vai izdevniecībās. Nevis piedāvāt publikai, bet iesākumā autoram pašam atbildēt uz daudziem jautājumiem. Vispirms noformulēt, kas ir māksla, tās sūtība, tās izpausmes, kā atšķiras māksla no eksperimenta, mēģinājuma, vērtība no masveida produkcijas, talants no naudas pelnīšanas, darbs no lētas izšļūkšanas. Tā bija LNO, tā bija JRT un pat Dailes teātrī. Tā ir bijis izstādēs un n-tajās dzejas rindās, kas grāmatnīcās kaudzēm vien krājas. Meklējumi nevis rezultāts. Haoss nevis harmonija. Bet tā visa jau tā ir pārpārēm ikdienišķajā! Kāpēc māksla kļuvusi tik parasta, kāpēc tā neprot iet paceltu galvu, kāpēc tā jāizvazā pa netīrākajām pagultēm?
Zinu atbildes, zinu.. Zinu arī, ka tas pāries. Un zinu, ka paldies Dievam ir joprojām dzīvi autori, kas atšķir radīšanas brīnumu no štancēšanas.
Tātad rīt ievērtēšu šo. Nez kāpēc pēc sižeta liekas, ka būs daudz pārdomu un asociāciju ar savu dzīvi.. :)
Comments 
29th-Mar-2006 05:06 pm
šo gan neesmu redzējusi, bet, izlasot Tavas pārdomas par tēmu, varu Tev ieteikt izrādi Nacionālajā teātrī "Cietsirdīgās spēles".
29th-Mar-2006 05:09 pm
Sāksim ar vienu, tad jau manīs :) Cilvēkam, kas no bērna kājas iekš mākslas, izveidojas nelabojami uzskati un vēlmes, ko saņemt no mākslas darba.. Pagaidām reti kur un reti no kura var dzirdēt un saņemt ko tiešām sirdij un dvēselei vērtīgu.
29th-Mar-2006 06:39 pm
harmonija dazreiz ir garlaiciiga
dziivei vajag asumu, savaadaak nav veerts te buut
31st-Mar-2006 04:48 pm
Harmonija nav garlaicīga. To ir ļoti grūti sasniegt. Cilvēks būtībā ir pretrunu pilns un viņa dzīve ir viens vienīgs meklējums. Stabilitātes un harmonijas meklējums. Un ja māksla vēl ir tā, kas indivīdu neatbalsta, bet tieši otrādi - dzen lielākā izmisumā, liek vēl vairāk iestigt ikdienišķuma peļķēs, kas tur labs var sanākt? Pietiek netīrumu, konfrontāciju, strīdu, problēmu ikdienā, lai tā būtu arī radošajos darbos.
Māksla jau kopš antīkiem laikiem ir uzskatīts par ko īpašu. Talants - par Dieva dāvanu.
Mūslaiku vēlme visu nonivilēt, paliek pat pretīga.
1st-Apr-2006 10:59 am
ai, nestaasti to, ko jau zinu;)) man harmonija var buut garlaiciiga, man vajag asumu, bet katram savs..
3rd-Apr-2006 08:08 am
Ir jau cilvēki, kas gūst baudu no negatīvām emocijām, no sāpēm, no tā, ka viņus sit vai apsaukā. Tikai - vai mākslai jānolaižas tik zemu? Es vienmēr uzskatīšu, ka radošs darbs ir augstāks un pārāks par visu.
Manuprāt, Tu runā par ko nedaudz citu. Padsmit gados ikvienam gribas piedzīvojumus, raustīt dzīvi aiz ūsām, kaitināt un izmēģināt. Tas jau tikai normāli :))
31st-Mar-2006 06:53 pm
Es ar esmu redzējusi, galvenā varone vēl pavisam zaļa,bet citi aktieri labi. Incanti, it sevišķi ievijot mūslaiku kultūrzīmes. Redzēsi, sapratīsi. Vienīgi brīdinu, ka tur briesmīgi šaudās, pie tam negaidīti!!! Kad es biju uz izrādi, ievēroju vairākas grūtnieces, nez, kā viņas jutās... Ievēro, uz skatuves būs īsti čigāni:)
3rd-Apr-2006 08:02 am
Jā, es arī ievēroju to, ko Tu :)))
31st-Mar-2006 06:55 pm
Nu re, es nokavēju ar kometāru:(
This page was loaded Dec 24th 2025, 10:58 pm GMT.