Pavisam nejauši tiku pie teātra biļetēm [ja piemirstam, ka nejaušību jau patiesībā nav :)]. 
Pēc ilgiem gadiem ievērtēšu mūslaiku radošo garu spējas un idejas. Līdz šim [sākot ar gadsimtu miju un runājot tieši par jauniem autoriem!] esmu ļoti vīlusies mākslā valdošajā centienā šokēt ar rupjībām, kailumu, troksni, pat bezgaumību un prastumu. Ja nav postmodernisma mēģinājums šokēt, tad ir vienkārši tukša klabēšana. Neizdevušies eksperimenti, kurus vajadzētu veikt darbnīcā, nevis uz skatuves vai galerijās, vai izdevniecībās. Nevis piedāvāt publikai, bet iesākumā autoram pašam atbildēt uz daudziem jautājumiem. Vispirms noformulēt, kas ir māksla, tās sūtība, tās izpausmes, kā atšķiras māksla no eksperimenta, mēģinājuma, vērtība no masveida produkcijas, talants no naudas pelnīšanas, darbs no lētas izšļūkšanas. Tā bija LNO, tā bija JRT un pat Dailes teātrī. Tā ir bijis izstādēs un n-tajās dzejas rindās, kas grāmatnīcās kaudzēm vien krājas. Meklējumi nevis rezultāts. Haoss nevis harmonija. Bet tā visa jau tā ir pārpārēm ikdienišķajā! Kāpēc māksla kļuvusi tik parasta, kāpēc tā neprot iet paceltu galvu, kāpēc tā jāizvazā pa netīrākajām pagultēm?
Zinu atbildes, zinu.. Zinu arī, ka tas pāries. Un zinu, ka paldies Dievam ir joprojām dzīvi autori, kas atšķir radīšanas brīnumu no štancēšanas.
Tātad rīt ievērtēšu šo. Nez kāpēc pēc sižeta liekas, ka būs daudz pārdomu un asociāciju ar savu dzīvi.. :)