Filma "Konstantīns" (uz tizli pārrakstīta diska). Maz, ka galīgi tizlā kvalitātē, bet saturs arī neaizkustināja. Beigās gan parādījās kāda atziņa interesantākā ietērpā, par to, ka mums tiek dota vēl un vēl iespēja, ja tam ir jēga, ir dota iespēja pierādīt sevi un sasniegt vēl. Tas patika. Bet būtībā -
kaut kas no Matrix, kaut kas no Stigmata, vēl no kādām kaut kur redzētām filmām..
"Šeit un tagad" - šoreiz atkal aizskāra stīgas. Par tēmu, kas tomēr attiecas uz mums visiem. Mīlestība. Piezvanīja puisis, kurš reiz ir ļoti smagi vīlies Mīlestībā un pēc tam atmetis domu par to, ka kādreiz vēl varētu satikt Sievieti. Nodarbojās ar biznesa lietām, daudz ko sasniedza. Bet iekšā tukšums. Un pareizi viņam atbildēja - labi, ka viņš naudu pelnīja, nevis nodzērās vai azartspēles spēlēja, kā to daudzi parasti dara. Un pareizi pateica Pēteris:
"Mīlestība ienāk pa atvērtu sirdi, kurā ir gaidīšanas svētki." Pat pierakstīju šo. Pati ļoti labi to zinu - tikai, kad esi gatavs, kad iekšēji esi noilgojies līdz mielēm, izsāpējis un izslāpis, tad Tas notiek..
"Glābiet bērnus" - tā aizkustināja.. 7 bērnu māte, kura brīvajā Latvijā, jo īpaši, "ieejot Eiropā", ir kļuvusi tik trūcīga, ka mazākais bērniņš tagad saplēstos ratos jāvadā. Ar asarām acīs viņa stāstīja, ka vienkārši nesaprot, kā dzīvot. Redzams, ne alkoholoķe, ne kāda ne prasta lauku vecene, bet kārtīga, normāla sieviete, bet tie dzīves apstākļi..
Tad vēl uz ielas sastapta sieviete ar bērnu, kurai vīrs pelna 90 Ls, kaut kāds pabalsts viņiem vēl, kopā kādi 110 Ls, ar kuriem mēnesi dzīvo. Dzīvo..
Pēc tādiem stāstiem man vienkārši pat domas nenāk prātā par to, ka varētu atkal kādu lupatu sev nopirkt, kad iedomājos, kas man skapī darās, kā mēs vispār lielākā daļa te pilsētā dzīvojam.. Raidījums kopumā bija par to, kā cilvēki vispār [iz]dzīvo šeit, kāda ir iekšējā valsts politika. Ka valdība absolūti nedomā par to, kā mēs te [iz]dzīvojam un dzīvosim, bet nepārtraukti lien pakaļā jeņķiem, krieviem un Eiropai, par ko tērē nenormālas naudas. Tā vietā, lai ieguldītu iekšējo sistēmu sakārtošanai, kas nav nekāda utopija. Tas, ka iekšienē viss pūst un grūst, tas pagaidām nevienu neuztrauc.. Kamēr pašus neparaus līdzi.
Un tad manas apgarotās domas tā vienkārši ņēma un sagrāva Keidžs ar Megu Raijenu, pliki ņemoties pa gultu :P Atgriezos realitātē un pasmīnēju pati par sevi. Cik cilvēks var strauji mainīt savu iekšējo atrašanās vietu.. :))
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es nerunāju par revolūciju - uz to latvieši nav spējīgi. Es runāju par dabas katastrofu, par kādu nelaimi, slimību, kur vienkārši būs vajadzīgs cilvēku dzīvēm dot naudu un izlīdzēt.
A to tekstu, ka cilvēkiem jākļūst situētākiem un izglītotākiem, pasaki tai mātei, kura 7 bērnus audzina un nezina, ko rīt ēdīs.. Valstī ir liela nabadzība tieši daudzbērnu ģimenēs. Ir daudz pamestu bērnu. Ir daudz nelaimju, uz ko pieveram acis un tikai gudri runājam. Tāpēc saku, ka šeit neredzu izeju, jo pagaidām valdība savu kuģi stūrē tikai uz priekšu, pāri līķiem.
Ja kam ir labāk, tad tie ir tie, kas kaut ko pērk-pārdod, mahinējas un ņem kukuļus. Man nevaig Rīgā Prada un Versace, es gribu, lai ir cilvēkiem vispirms normāls atalgojums, vismaz reizes 3 lielāks, lai nav vienaldzība pret cilvēku kā tādu, lai ir iespējas dotas arī invalīdiem un bāreņiem. Lai netikai plēšs 9 ādas pār galvu, cenas skrūvējot, bet lai arī tiek dots.
Iedomājies, mana mamma, pianiste, pabeigusi Mūz.Akad., nostrādājusi Dārziņos un tagad - Jelgavas muzicenē, lielāko daļu dzīves veltījusi bērniem un mūzikai, pensijā saņems labi, ja 60ls. Kolosāli dzīvojam..