Esmu laukos, izvizināju spārdeklīti pagulēt svaigā gaisā zem ābeles, pats piesēžu šūpuļkrēslā, blakus milzīga melleņu bļoda, klēpī laptops un bezvadu tīmeklis. Beidzot patiesi sajutos kā 21. gadu simtā.

Klausos kā putni čaukstina rīklītes; kā vējš purina zarus. Zīžos pie dabas krūts smelties iedvesmu un spēkus, jo nav teitan vis nekāda atpūta, bet darbs, - pat vairāki vienlaikus, jo paternitātes atvaļinājums ir tikai formāls, savukārt mazulis ik dienu un nakti nāk klajā ar aizvien jauniem pigoriem, tā ka viss i kā pienākas, kā nu tas sacīt jāsaka.