Es bieži esmu domājusi par to kā būtu, ja arī Latvija spētu nodrošināt darbu ne tikai savējiem pilsoņiem, bet arī iebraucējiem. Parādītos vairāk visādu amizantu bodīšu un krodziņu ar cittautu kultūru, valodu un ēdieniem. Un es nezinu kāpēc, bet es to visu gribētu... Iespējams ne tik lielos apmēros kā varbūt tas ir teiksim, staigājot pa Londonu. Bet nu tā, ar mēru. Esmu daudz kur ceļojusi, redzējusi visādus brīnumus un cilvēkus un varu teikt to, ka tas, ko es redzu citur mani saista vairāk. Kaut vai tāpēc, ka apsēžoties kādā sabiedriskā vietā, es varu stundām ilgi vērot cilvēkus - viņi ir interesanti, raibi, krāsaini, dažādi... Publika ir sulīga un piesātināta. Īsāk sakot - ir uz ko skatīties! Bet pie mums publika ir visai vienveidīga. Apsēžoties centrālstacijas laukumā, vairāk vai mazāk var paredzēt kāda tauta tur apgrozīsies. Viņa manām maņām in garlaicīga. Pelēcīga. Un tad, kad uzrodās kāds indivīds ārpus normām, tad protams visi viņam blenž virsū, kas manuprāt nav jauki. Arī šodien, ar vīru devāmies uz pilsētas centru un tak visi kā apburti skatās viņam virsū. Nu jā, ādas krāsa cita, bet taču tāpēc obligāti nav jāskatās tā it kā viņš būtu citplanētietis.
Nezinu... varbūt runāju neapdomīgi, bet man tomēr dažreiz prasās kultūru dažādību sev apkārt. Pieļauju domu, ka tas tieši spētu arī lauzt daudz šeit esošus stereotipus un padomjlaiku uzskatus.