Āāāāāāāāāāāā
Sapūta vējš apziņas apcirkšņus pilnus skābekļa, pilnus prieka.
Sevišķi vakar pēcpusdienā Jūrmalā.
Visa plašā pamale grūda pretī auksto gaisu kā no milzu fēnmašīnas.
Uzrāpties uz kādas betona malas atklātā vietā un vienkārši atplest rokas -
Cik gan maz vajag, lai dvēsele vai spiegtu no orgasma.
Atbraucot mājās, gulēju kā beigts, skābekli pārdozējis.
Un tā ir vienkārši - da ba !
Te man vēl gribas minēt riteņpriekus pa pirmo sniegu.
Vispirms, kamēr sētnieki vēl guļ, pilnīgs arāja variants pa naturālo pūderi,
Pēcāk, kad tie modušies, ar pilnu šusi cauri sašķūrētajām sniega kaudzēm,
Un visbeidzot kā airu kuģis pa centra lielajām peļķēm.
Ātrumpārslēgs gan nejēgā saķerās, un bremzes atņirdzās par kādiem 90%,
Taču labi vien ir - bremzēšana slidenā laikā tāpat tikai palielina kritiena risku.
Un tā slimīgi gāžot, uz vienu mirkli vai uz diviem, tev ir viss -
Nevajag ne piedzīvojumu sacensības, ne kokosriekstu skaidiņkraukšķus, ne sievietes vai alu.
Nevajag it neko, jo nav vairs kam to vajadzēt t.i. tevis paša.
Tas saucās - izšķīst mirklī.
Redzēju arī daudz cilvēkus, kuriem šodien neklājas pārāk labi,
Dusmojas, čīkst, lamājas. Laiks pēc suņa, jā.
Kaut kur jau dzirdēta frāze - dzīvot vajag mācēt.
Un tā, visbeidzot, ar pēdējiem spēkiem vēl pusnakts skrējiens.
Kilometru pēc kilometra tipu tapu pa mazām baltām ieliņām,
Kuras šoreiz neierasti klusas - bez cilvēkiem, mašīnām un suņu rejām.
Skrēju arī pa Jūrmalas gatvi, pašu vidu, un neko neko nedomāju, tikai jutu,
Ka dikti dzīvoju, un ik pa laikam ielūrēju nopakaļus vai kāds auto tomēr neparādās.
Uzzināju tik vien, cik maksā 95E degviela blakus esošajā DUS "Sia Liepiņš" -
Ls 0,575 par litru.