Šodien man bija ļoti grūti saņemties iksvēdienas skriešanai. Sēdēju nosalis savā neapkurinātajā istabā, izsalušām iekšām un trīcošām rokām, bet tomēr sāku pusotru stundu garo riksi, jo zināju, ka pēc dažiem apļiem jau būs silti, bet vēl pēc dažiem paliks tīri karsti. Un tieši tā arī bija, bet šoreiz pat jutos kā Rokijs - varēju izskriet caur visiem neapgaismotajiem meža ceļiem un nesmādēt savu maršrutu dēļ klaiņojošiem suņiem. Neapgaismoti ceļi vilina ar iespēju skrienot lūkoties zvaigznēs, un peļķes zem kājām tad pašas saka pļak. Pēc skrējiena simboliski atvingrinājos un atgriezos savā neapkurinātajā istabā, kur ietinos aukstos palagos. Tu tikai guli, elpo un esi dzīvs. Neko vairāk nevajadzēja. Tā pagāja kādas 20 minūtes, līdz atkal sāku salt ragā, un nolēmu tomēr uz ziemu pārvākties.