Brīžiem tāda krāsošanās tik sanāk. Bet, ja tā padomā..Ja konkrētā indivīda dzīve tik tiešām ir nožēlojama, tad šī aizmālēšana vismaz viņam/-ai dod iespēju (kaut uz brīdi) justies labāk, varbūt pat ar cēlu mērķi šo nožēlojamību izgaisināt. Loģiski domājoši prāti gan jau saprot, ka tā tik tāda aizmālēšana..Protams, vieglāk ir gausties un teikt, ka viss ir slikti, nekā par spīti visam justies labi un pozitīvi. Un vienmēr var izdomāt, par ko gruzīties un tieši tāpat - par ko priecāties un no kā uzlādēties. Jautājums tikai - cik stiprs katrs pats un cik spēcīga ir vēlme saņemties.

Bet ko Tu domāji ar tiekšanos pēc skaistā? Kas ir tas skaistais (katram jau tie skaistuma ideāli savi, bet tomēr)? Skaistākās drēbes, mašīnas, labākās lietas, spožums..? Tak sarūsējusi konservu bundža ceļmalā arī mēdz būt skaista. Tu taču to zini :)