Vēl pirms nepilnas nedēļas, čillojot Melnās jūras piekrastē, tieši runājos ar Liānu par to, cik diez ātri mēs šeit par to uzzinātu, ja pasaulē atkal tiktu nonesti kādi torņi vai sāktos jauns karš. Kādas gan te vispār var būt informācijas laikmeta normas - vieni kalni, jūra, persiki un kvass. Visčistākā bohēma, un apkārt klaiņo vien viskādi ar telšu maisiem, ģitārām un pagalēm nokārušies hipiji. Protams, par asinspirti tupeles attālumā uzzināju to tikai aptakaļceļā, jau esot Polijā, kad mana Tele2 Zelta Zive sāka nodrošināt saziņas iespēju ar LV. Tā nu es labu daļu no nakts vienkārši vēros pa autobusa priekšējo logu uz garlaicīgajiem Polijas ceļiem, grauzu semačkas un domāju par bedrēm. Bedri, kurā biju, kurā varēju būt, kurā ir citi un kurā esam mēs visi. Tā, līdz vienā brīdī uz ceļa izskrēja zaķis, kurš, itkā saminkstinādamies starmešu gaismās, turpat arī apstājās, un, šķita, ka grasās škriet atpakaļ, taču autobuss tam pārbrauca tieši pāri. Tajā mirklī visa mana domu kartotēka momentāli izšķīda pa visām pamalēm sīkās sīkās driskās. Nosacīti apdoblis vēl īsu mirkli pagrauzu semačkas, līdz tās izbeidzās un es iemigu.