Šis laikmets, protams, akūti izceļ un pieprasa duālu uztveri, taču tas jau neliedz indivīdam darboties pēc 'karotāja' principiem un realitātes sasniegšanas vārdā atvadīties no tās. Prāts var būt skaidrs, caurspīdīgs un brīvs no duālisma (kad tas ir kā uztveres galējais līmenis) ne tikai dziļās apceres mirklī šeit un tagad, bet viscaur ikdienā, taču tas ir jāsaglabā un jālieto kā instruments dzīves taku kaplējot.

Ja duālisms ir atšķirību izdales uztvere, tad neduālisms ir iepriekšminētā kā ilūzijas uztvere. Neduālisms nav nedz dualitāšu līdzsvars, nedz vienotība, jo šie ir pārāk konkrēti jēdzieni. Par to nevar teoretizēt (protams, mēs varam iztēloties šo vienotumu, bet tas tik un tā būs pretmets tam, kas nav vienots) vai to 'pieredzēt', bet tikai realizēt.