Piekrītu Tev šajā tik bezgalīgās tēmas aspektā. To var iedalīt arī sekjoši. Vieni ir tuvredzīgie - jo šauros prāta rāmjos mītošā dominance. Otri ir akrobāti, kuri ķer tik lielisko līdzsvaru, mācoties balansēt uz šo prāta rāmju malas. Savukārt trešie ir kaut kādi kosmonauti, kuri tā aiztiekušies pārkāpt šos prāta rāmjus, ka aizpūsti izplatījumā un nirvāniski planē bezsvara stāvoklī pa savu realitāriju. Katrā no šiem 3 rodams savs īstums un savs galējais, protams, atkarībā no perspektīvas. Tādēļ māksla ir vienkārši būt pašam - kā žonglierim, kurš šos stāvokļus kā bumbas svaida no rokas rokā tā itkā vērpdams ciklisko eksistenci... Tā var tālu aizfantazēt :))