Tas teksts ir ironijas pilns. Piemēram, Tibetu es apzīmēju tādu kā augsto ideālu meku, jo tāda Tibeta, kāda tā bija pirms ķīniešu invāzijas, vairs nekad nebūs. Tagad Lhasa ir kā parasta megacity - supermarketi, visas tūristu ērtības, sarkano lukturu rajoni, turklāt pašu etnisko tibetiešu vairs palicis vien mazāk par pusi. Latvijas neatkarība šķiet vien tāda vēsturiskā haļava, savukārt Tibeta - pat, teorētiski, ja iegūtu neatkarību, tas būtu jocīgi... Šamu kultūra, reliģija, filosofija, paražas, vērtības... 60 gados ķīnietis tik daudz paspējis saķēzīt. Un neizskatās, ka kaut kas varētu likt tam apstāties. Man Tibeta kā Tibeta dzīvo vien teiksmās, lamu stāstos vai atsevišķās filmās.

Es neizteicu noliegumu viņa eksistencei - vien savilku paralēli ar Tibetas situāciju, t.i. dominance savā tumsonībā noklāj/pazudina kaut ko tik īpašu, gaišu, esentiālu un cēlu, taču tas vēl ilgi turpina dzīvot līdzi laikam.

Cerība nemirst, par spīti visam - savādāk jau nav jēgas! :)