Tibetieši bija laimīgi, ja viņiem bija ko ēst, ko vilkt mugurā un jumts virs galvas. Kāpēc mums ar to šeit nepietiek? Man apkārt ir gana daudz cilvēku, kas gānās/vaimanā par niekiem, pasniedzot to tā, itkā tiem rautu nost ādu. Skumt par švīku uz jauna auto, algas atvilkumu vai nepārāk veiksmīgām attiecībām(protams, ja in general ar domu par savu es) u.c. - tādus savādāk kā par muļķiem saukt ir grūti. Protams, muļķis jau nav vainīgs, ka viņš ir muļķis. Tā ir vienkārši laikmeta iezīme. Aizvērt žalūzijas un pieražot pēc iespējas vairāk atomieroču. Pirmējo laikmetiskā iezīme ir pretstatīta un tā ir sirdsgudrība. Manurpāt, šajā demoralizētajā katakombā disciplinētam prātam nupat ir lielāka nozīme kā jebkam citam. Cilvēks ir vājš un ļoti viens un 'pavisam neviļus' ir spiests tiekties par kautko kļūt - par kautko ar no savas perspektīvas piešķirtu nozīmi. Taču tas kļūst bīstami, kad ar identitāti tik piesūcinātās dekorācijas vienkārši pazūd. Visas iekāres un pieķeršanās pēkšņi paliek karājoties gaisā. Budismā ar tukšumu saprot lietu neatkarības neeksistenci. Nav jalien nekādās čakrās vai citā fufelī, visa esence ir tepat, pašos pamatos. Visi tos zin, bet tikai retais saprot. It takes practice. It takes time. Naivi būtu nepiekrist, ka pats sev esmu lielisks pašapmāns. Apzināti darināts instruments, kas baksta un nodeldē sevi mijiedarbībā ar šiem tik augstajiem ideāliem, kaislībām, sapņiem un maldiem, lai saberztu tos smalkos jo smalkos putekļos, kuri ar vēja līdzdalību izkaisītu savu mirdzumu pa it visām patības pažobelēm.