Tonna kilometru dabas
Ja varētu par šo weekendu sataisīt filmu, tad vietai, kur pa aizpurvotiem tanku ceļiem vadoties pēc kompasa bridām virzienā no radiolokatora uz jūru, noteikti uzbāztu visšizīgāko hardcoru... Neziņa par iecerētā mērķa sasniegšanas iespējamību un gaidāmajiem šķērsļiem apvienojumā ar vēl nepiedzīvotām knišļu armijām uzdeva riktīgu damn_funk_goin_on sajūtu... Apstāties nedrīkst, taču steidzoties tikai piesvīsti un pievilini jo lielākus barus... Viens sitiens nesa padsmit nāvju, kad uz katras kājas noparkojušies pa pārdesmit dunduriem... Šķita viens varens un vidēja rietumnieka cienīgs ekstrēmais chillouts... Tā nu tomēr tikām ārā dzīvi - prieks bija pirmo reiz sastapt Baltijas jūru... Tik nepierasti zaļa un sāļa tā... Un tad jau sākās citādi "sarežģījumi", kā jau tādās reizēs pienākas... Grūti gan tos izbaudīt, ja apkārt valda besis par prieka nosacījumu mērķī nevis iet pa ceļu, bet sasniegt tā galu... Bet nju tā, šķiet, tik tāda periodika bija... Jo kas gan tie par piedzīvojumiem, kas norit kā pēc plāna...