Neko daudz. Vienkārši pieklājīga sasveicināšanās.

Aptuveni bija šitā:
Viņš stāvēja un runājās ar diviem cilvēkiem. Garām ejot, es palēnināju tempu, šķiet pat vnk apstājos, jo šķita kaut kur baigi redzēts. Kamēr centos atsaukt atmiņā, kur es šo cilvēku esmu redzējusi, viņš uz mani paskatījās (nesaprotot, kas es esmu un ko man vajag), es satrūkos un neko nesacīdama turpināju ceļu. Tālu man nebija jāiet tikai līdz tramvaja pieturai. Pēc brīža skatos, atkal tas pats, kaut kur redzētais cilvēks, tikai šoreiz kapuce galvā un dodas savu ceļu. Nolēmu, ja jau ta jau. Piegāju klāt un uzjautāju, vai viņš ir Mikus. Atbilde bija apstiprinoša. Tad palūdzu, lai pasveicina Daci. No viņa puses sekoja jautājoš skatiens. Stādījos priekš, ka esmu Guna un tad jau atpazinis mani, sekoja sasveicināšanās - Čau. Un (konkrēti neatceros) teikums - OK, pasveicināšu. Laikam vēl atvadīšanās frāzes un tas arī viss. Tālāk viņš turpināja savu ceļu, a es savu.