Pilnīgi rokas dreb. Un esmu nepajokam par kaut ko satraukusies. Tikai īsti nezinu par ko. Varbūt mazliet par rītdienas eksāmenu, kur tests uz 110 jautaajumiem būs, uz kuriem pagaidaam ir tik vien kā špikers sataisīts, maacīties nesanāk sakoncentrēties, jo domas visu laiku klīst pavisam citur. Un cerams rīt sazvanīšu no rīta cilvēku, kuru jau otro dienu nekādi nesanāk sazvanīt, jo ir ieslēgtas mailbox. Aij. Traki. Es zinu, ka viņam ir mežonīgi daudz darba, bet nekādi nevaru noķert to mirkli, kad viņš atvelk elpu. Nu nekādi. Rīt pacentīšos agrāk uzzvanīt. Ļoti ceru, ka sazvanīšu. Ļoti, ļoti.
Un rīt arī izšķirsies vai nākamā nedēļa būs tāda brīvāka vai arī gluži otrādi, ļoti stresaina un uztraukumiem pilna. Rīt uzzināšu vai tādu prakses atskaiti man pieņems vai arī nepieņems, kādu esmu uzrakstījusi. Kā jau teicu bilžu tur ir vairāk nekā teksta un pietrūkst dažu lappušu. Āāāāīījj.
Kā arī darbu vēl neesmu atradusi. Patiesība viena pēdējā cerība vēl ir palikusi. Ja pieņems mani, tad es būšu afigena priecīga. Bet pagaidām, pagaidām..
Vienkārši gribas aizklāt ar plaukstām acis un aizklejot tālu tālu prom no visa šī, kaut vai tikai līdz Zell am See un uz tikai īsu, īsu brīsniņu. ;)