Savā ziņā es apskaužu cilvēkus, kuriem ir tik daudz iekshaa, ka vairāk kā pus gadu var izturēt bez asaru birdināšanas. Prikola pēc es varētu pamēģināt tā, vienmēr būt daudz maz labā garīgajā, lai nebūtu jāčortojas, bet jau tagad mani māc šaubas, ka man tas varētu izdoties, jo iekšēji es esmu pārāk daudz saplosīta un pārāk regulāri, bet ja cilvēkam ir liela pacietība, tad jau viss var izdoties? Ko jūs par to sakāt? Mēģināts nav zaudēts.