Cik riebīga sajūta ir kad pamosties no murgaina sapņa, kurā vainīgs esi tu pats. Ka kāds mirst, jo neesi bijis spējīgs izdarīt kas bija jādara. Sen nebiju redzējusi nevienu jaunu sapni, vienmēr bija tā ka tie atkārtojās. Šorīt pamodos ar tādu izcili stūlbu sajūtu, pulkstens ar bija tikai 6.15, istabiņā rūca sagrabējušais ledusskapis, kad kustējos čīkstēja gulta, bet vienīgais, kas palīdzēja daudz maz iekšēji nomierināties bija lietus aiz loga. Karoče sapnis bija tāds: es sēžu mājās pie PC un spēlēju kaut kādu spēli, kurā mans cilvēciņš ar kuru man ir jāveic misija ir no spēles "Commandos" Zaļā berete, bet viss pārējais ir kaut kaada daudzdzīvokļu māja, kurā dzīvo maza meitenīte ar ģimeni, kura man ir jāizglābj. Es nezinu, kas tieši kaitēja manam cilvēciņam, bet viņš bija slims, viņam bija grūti kustēties. Es zināju, kā tieši man šī misija ir jāiet, bet es liku savam cilvēciņam sakopot visus savus spēkus un uzskriet pāris stāvus augstāk, tas bija nepareiz gājiens, bet es tā darīju. Uzskrējis augšā, Zaļā berete paskatījās lejā un redzēja tur cilvēkusm kuru tur iepriekš nebija, viņš paņēma ieroci un sāka tos šaut, tie cilvēciņi kurus sašāva krita, bet tad pie kāpņu margām lejā parādījās kāds cilvēks, kurš agrāk nebija redzēts, tad Zaļā berete šāva uz viņu cerībā ka nogalinās, bet lode palika tā cilvēka džemperī, tad Zaļā berete mēģināja šaut vēlreiz, bet lodes nešāva kā vajag tās palidoja kādu gabaliņu un tad vienkārši krita lejā un neviena no lodēm nevarēja trāpīt mērķī. Tad es nolēmu likt Zaļajai beretei paskatīties, kas viņš tāds ir, jo labais toč viņš nebija. Katru reizi kad Zaļā berete gribēja apskatīt kas tas ir par cilvēku, sliktai pacēla galvu un skaidri redzēja Zaļo bereti, un tā vairākas reizes līdz brīdim, kad sliktais gāja augšā. Zaļā berete nobijās (drīzāk es, jo man šausmīgi bail spēlēt spēles, kurās mani var nošaut) un tā kā nebija iespējas noslēpties ieskrēja liftā, bet sliktais jau bija klāt un taisījās galēt Zaļo bereti nost. Es nobijos uz izgāju no spēles. Tad sāku visu no sākuma un jau pašā sākumā atteicos pildīt misiju un negāju iekšā mājā, kur mani gaidīja tie paši notikumi, es par visām varītēm centos iet kaut kur uz citu pusi, bet tad iegāju mājā, bet tur viss bija daudz savādāk nekā iepriekš, kad spēlēju. Tur tālumā stāvēja sliktai un uz mani tā dīvaini noraudzījās, it kā teikdams, tu zaudēji, bet es uzvarēju. Tad es apskatījos uz dzīvokļa durvīm, kur dzīvoja mazā meitenīte un viņas ģimene un redzēju no durvju apakšas izplešamies asinspeļķi. Un es pamodos. Iespējams šis sapnis neko nenozīmē vai arī nozīmē, es nezinu. Bet sajūta tiešām bija draņķīga. Vienīgais, kas liek man domāt ka viss būs kārtībā, ir lietainā diena, jo man tādi laikapstākļi patīk.