| Kino kā dzīve | 8. Apr 2026 @ 20:21 |
|---|
|
Mani vienmēr ir mulsinājis un fascinējis jautājums par to, vai mežā koks nokrīt ar skaņu, ja apkārt neviena nav. Es sāku saprast, ka man tie ir tie ikdienišķie brīži, ko mēs piedzīvojam blakus kādam, kuru personiski īpašie brīži nekļūst par publiskās apziņas notikumu. Tanī ir kaut kāda fascinējoša mistērija, ka es varēju būt blakus kādam nozīmīgam brīdim, un tā arī par to nekad neuzzināt.
Es biju aizgājis uz filmu visgarlaicīgākā kinoteātrī, lai pustukšā zālē pārbaudītu, kā es jūtos par special thanks sadaļu filmas beigu titros. Turpinot meža metaforas, lai uzzinātu, kas atrodas aiz meža, ir jāiet mežā iekšā. Daudzi, baidoties no tā, ko viņi mežā sastaps, mēdz izlikties, ka meža nemaz nav. Man noteikti piemita paradums izvairīties no lietām, kas varētu izraisīt sarezģītas emocijas, un arī šoreiz es gandrīz noignorēju šo filmu, bet tad uzdūros vienas intervijas fragmentiem, un nolēmu pārbaudīt, kas tad man tur dziļumā vēl mājo.
Uzreiz atzīmēšu, ka šis nav un nevar būt filmas māksliniecisks vērtējums. Ši filma man ir bijusi klātesoša kādā dzīves posmā vēl pirms tās tapšanas, un man ir daudz personisku jūtu par to. Es zināju, kas mani tajā kaitinās, un neesmu kļūdījies, maigi sakot. Kas bija mazliet lielāks pārsteigums, ka tā spēja arī brīžiem sāpināt. Beigās es tajos garajos titros savu vārdu tā arī neieraudzīju, kas no vienas puses bija stulbi, no otras - uz to brīdi es jau biju pilns ar visādām citādām emocijām, un nu jau bija mazliet vienalga.
Lai vai kā, visi personāži ir izdomāti, un visas līdzības ar īstiem cilvēkiem ir tikai sakritība. Dažādu cilvēku uztverē un pieredzē mēs esam diezgan dažādi cilvēki, un es drošvien pats savu pagātnes es varētu vairs nepazīt un nesaprast. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ulvs, posting in ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif) pajautaa
 |
|
Kā latviski pateikt "oneness"? Metafizisks jēdziens nevis "vienotība". |
|
Skatos, ka cilvēki ir reaģējuši uz jaunu Agneses Irbes svētku pārspriedumu par kristīgās civilizācijas bojāeju. Negāju iepazīties ar pilnu pārspriedumu, bet viens citāts man lika pašam aizdomāties par vienu trendīgu parādību. Atkal jau notika atsaukšanās uz viena autora fikcijas darbiem, kurā tiek pareģots, ka Eiropas lielajās galvaspilsētās būs aizliegts svinēt Lieldienas, jo apkārt būs saceltas mošejas. Svētkiem ļoti piemērots fantasms.
Man šķiet interesants vārda "aizliegts" lietojums. Ja vien mēs neticam tam, ka visi ieceļotāji pa taisno nonāk varas un likumdošanas posteņos, visdrīzāk mēs te runājam par to, ko konservi nicīgi sauc par "politkorektumu" vai "woke". Tātad, par iespējamu pašcenzūru. No vienas puses ir nepatīkami savu realitāti pielāgot dusmīgam pūlim, bet šīs civilizāciju sadursmes teorijas faktiski balstās uz to, ka viens dusmīgs pūlis skaitliski sāks pārspēt otru dusmīgu pūli. Politkorektajam woke visdrīzāk aizliegums svinēt Jēzus augšāmcelšanos stāv kaut kur tur tajā pašā plauktiņā kur aizliegums veikt abortu. Cita starpā dusmīgs pūlis mūs ir novedis pie četrdesmit stundu darba dienas, nevis faktiski vergu darba. Vēl no citas puses woke nozīmē arī to, ka tu izvēlies lietot valodu, kura tavam sarunu biedram nav aizvainojoša, jo vēl bez bailēm eksistē arī empātija. No tā savukārt izriet, ka empātija arī var tikt uztverta kā ierobežojoša, un var radīt apdraudējumus, un apzināta agresija daļai sabiedrības sniedz drošības sajūtu. Kas, protams, arī ir saprotams, dabā netrūkst tam piemēru, bet tas nozīmē arī to, ka tur kaut kur jābūt kādam, kas pieskata šos viegli trigerējamos pūļus, un meklē līdzsvaru starp šiem visiem spēkiem, lai tie netraucētu viņu iespējai mierīgi apmeklēt kādu teātri vai restorānu. Jeb izmantojot citas metaforas, mēģina pieskatīt, lai bērni savā starpā nesakaujas. |
|
Tas ir mazliet fascinējoši, ka statistiski dati un zinātniskais konsensus var tik viegli tikt aizstāsts ar "viens džeks man izstāstīja". Sure, prāts ir jāspēj turēt atvērts jaunām lietām, jo netrūkts kolektvo pārliecību, kas neiztur laika pārbaudi, bet kritiskuma līmenim būtu tomēr jābūt mazliet augstākam par uzticēšanos pirmajam garāmgājējam ar viedokli. Īpaši jau šobrīd, kad viedokļu ģenerēšana ir monitizējama, un saturs un kvalitāte bieži vien pat nav svarīga. |
|
|