Un vēl man piektdien bija piedzīvojums.
Tā kā negaidīti arī manu Otīliju pārsteidza ziema ceturtdienas vakarā, kad mēs abas lēnītiņām klumburējot un šļūkājot vasaras kurpītēs devāmies mājup, piektdienas rītā uzticēju sevi sab.transportam.
Ar ārkārtīgu baudu no augšas nolūkojos uz sastrēgumu, kurā būtu sēdējusi arī es, ja laicīgi apautu Otīlījai kerzavikus. Un vispār secināju ka esu ārkārtīgi vieda. Noskaidrojusi, kuri mikriņi mani vizinās tālāk, ākārtīgi taču laikam veīksmīgi dabūju arī sēdvietu un sāku pārdomāt, vai tā neturpināt arī citus rītus.
Mana pašapmierinātība izbeidzās tiešā Akmens tilta tuvumā, kad mikriņš noplīsa, atdeva 30 santīmus un izstūma mūs visus ceļmalas kupenā.
Tā kā manas sab. transporta zināšanas bija beigušās pie mikriņa, tad niki purpulēdama pie Strēlniekiem ierausos taxī un neteikšuparciklatiem nonācu darbā.

Divi secinājumi: 1) jābrauc ar vienu vilcienu agrāk 2)jānoskaidro viss iespejamais sab.transports manā ceļā.

Varbūt vienkāršāk apaut Otīliju ziemas zābakos? Tikai ir viens BET. Servīsā rinda ir divas nedēļas uz priekšu. Neraža.