Gribas kaut ko ierakstīt, bet nez kādēļ tie ĪSTIE un pareizie vārdi mani pametuši, varbūt DRIZNAKS. Skolas laikā roka nokalta, rakstot lapu pēc lapas, bet tagad nekā, ir ko teikt, bet neizdodas tā SMUKI pateikt. Iespējams, par daudz piekasos sev. Pārāk daudz notiek viena un tā paša, par ko būtu lieki mēli kulstīt. Arī negācijas it kā negribas vairot, bet purpināšana vien sanāk. Piemēram, šorīt pavecs blondīns gribēja panākt, lai lecu joslas sadalošajā gazonā - es noturējos un Otīlija noturējās. Šie stāsti vairs nav ne neparasti, ne aizraujoši, tie ir skumīgi. Apbrīnoju riteņbraucējus pilsētā, tie tiešām ir drosmīgi cilvēki, ņemot vērā, ka nākamajā sekundē var būt beigts, uz neatgriešanos.

Vakarvakars izvērsās ļoti jauks un naksniņā virs Ķīšezera atkal skaisti saulrieta zīmējumi bija. Tā ir fantastiska skatu (atklātnīšu) vieta.

Bet šorīt kolēģes salecās par to, kura kuru sveicināja, kura neatņēma sveicienu, kura kuru nepamanīja, kura tur ļaunu prātu un kura netur, ai, SVIESC! Ar septembra ātrāk nekā vidu manis te nebūs un tas jau šobrīd dod fantastisku brīvības sajūtu. beidzot uz to visu paskatos citām acīm. Ir arī patīkami (esmu taču latviete), ka valda zināms satraukums dēļ manas gaidāmās demisijas. Tiltus nesadedzinu. Es jau ar labu aizeju.