Tomēr neizturēju
Kodu mēlē, skaitīju līdz desmit un lēnām ievilku un izpūtu gaisu, tomēr neizturēju...explodēju. Sacēlos pret pastāvošo iekārtu, pret nejēdzību, atļaušos piebilst. Domāju, ka tagad jutīšos labāk, tomēr sašutums ir iestrēdzis ... kaut kur starp smadzeņu taukiem un muskuļiem. Lauzu galvu, vai turpmāko rīcību izveikt vai neizveikt ... tā teikt cik daudz esmu gatava, ka tas viss, iekārtas sastinguma dēļ, gāzīsies pār manu mazo galviņu. Kāpēc man par to rūpēties, beigu galā vēl tikai pusgads? Vai viņiem nav vienalga? Ko es te "cepos"? Vai ir vērts citu dēļ strebt putru? Kāpēc es nespēju nomierināties? Ai, pofig.