Expotīcija
Vakar tika izlemts, ka nevar tā visus svētkus stumt kuņģī un piekopt pie tam mazkustīgu dzīvesveidu. Tad nu īsā laika sprīdī bija jāatrod kaut kas interesants un 2-3 stundās apgūstams.

Nemācēšu paskaidrot, kā, bet stipri ātri notēmēju uz posmu no Kārļiem līdz Melturiem gar Amatas labo krastu. Pateicoties arī vietas.lv, (kur pārliecinājos, ka citi ļaudis objektus ir arī atraduši) veikli samenedžēju "top" objektus un devāmies ceļā.

Pa kartē norādīto celiņu (no Karļu ceļa uzreiz aiz Amatas tilta) iebraukt bija aizliegts (tas arī beidzas ar privātmājām) un arī visi citi tuvējie celiņi mūs sagaidīja ar smukām "pankūkām". Kārļu ceļš diezgan šaurs un nepārredzams, līdz ar to uz tā auto atstāt varēja tikai pirms un pēc tilta pāri Amatai. No apstāšanās vietas pāri nelielai pļavai pavērās diezgan simpātisks skats uz Ainavu krauju. Kārļu krustojumā nogriežoties pa kreisi un pēc brīža vēlrezi pa kresi, veda ceļš uz Ainavu krauju no augšpuses. Ceļa kreisajā malā pie ceļa, kuram barjera priekšā un uzlikta norāde "Klintslejas", varēja atstāt auto un doties uz Ainavu kraujas skatu vietu - mēs negājām.

Pa to pašu ceļu braucot uz priekšu mums vajadzēja nonākt līdz Stūķu iezim, no kura pēc bildēm spriežot, vajadzēja pavērties ļoti skaistam skatam. To mēs tā arī neatradām, pat ar ļoti lielām pūlēm ne.

Atgriežoties pie tilta pār Amatu un celiņa, kurš beidzas ar privātmājām - tās bija Dārzlejas. Iebraukt aizliegts, bet iet atļauts (zila apaļa zīme ar cilvēciņu). Tad nu principā gar mājas pagalmu un tālāk pa pļavu gar Amatu virzījāmies uz priekšu cenšoties atrast objektus.

Iepretī mājām atradām vietu, kur varēja nokāpt pašā Amatas krastā un tur bija jābūt Gulbju iezim. Tas tur arī bija, bet tikai pa gabaliņu apskatāms, turklāt skatu traucēja bieza kaudze visādu kritalu. Iespējams, no pretējā krasta (kreisā krasta) Gulbju iezis būtu baudāmāks, bet teikt, ka tā dēļ būtu vērts doties expotīcijā, nudien nevaru.

Turpinājām iet gar upi, kopumā jauka pastaiga gar līkumotu upes krastu ar vairākiem atsegumiem, bet jāatzīst, ka krasti ļoti aizauguši kokiem un krūmiem, daudz lūzušu koku un kritalu. Ja mazliet pastrādātu, izveidotos ļoti skaista dabas taka ar aci priecējošām ainavām, kas šobrīd nav tā īsti izbaudāma dēļ brikšņiem.

Pa ceļam viens upes līkums atsedz skaistu, ne pārāk augstu un ne pārāk garu iezi, kur sameistarots arī koka sēžamais. Ja tāda sakopta būtu lielāka daļa krasta, tas jau būtu pavisam cits stāsts.

Tālāk ejot gar krastu (ne gar pašu krastu, bet agrāk iebrauktu ceļu), atkal kaut kādas mājiņas kreisajā pusē un pašā ceļmalā tāds kā mazs šķūnītis vai kaut kas tml. Tam iepretī trepītes, kas noveda pie Gulbju avota. Tur arī nolikts kausiņš. Rakstīts, ka ļoti tīrs uz spēcīgs. Nomazgāju muti avota ūdenī un arī padzēros. Šodien vēl jūtos labi 

Pēc avotiņa turpinot ceļu uzreiz ir Kārļu HES (dambis), kur upe kļūst uz brīdi krietni plata. Uzkāpjot pa trepēm aizsprosta virsotnē, pa kreisi paveras skats uz Dambja iezi. Lūk, tas nu gan patiesi būtu viens iespaidīgs daudzkrāsains un daudzšķautņains atsegums, ja vien tā iespaidīgumu nenomāktu jau minētie brikšņi. Lai gan iesākumā šķita, ka ceļš ir beidzies, izrādījās, ka pašā pakājē taka turpinās un pat iezīmēta ik pa brīdim ar oranži iekrāsotiem kokiem. Dambja iezī pa gabaliņu redzēju vairākas alas (mazas spraugas), bet kā ievērojamāka uzrādīta Bruņa ala. Līdz alai bija mazliet jāpakāpjas pa ieža nogāzi, bet mēs nekāpām. Cik varēju saprast no apraksta – tie, kas cieš no anoreksijas, pa tās spraugu var ielīst, lai pēc vairākiem metriem baudītu alas plašumu un krāšņumu, bet tā kā mēs tādi neesam, tad paskatījāmies pa gabaliņu.

Turpinājām ceļu gar iezi un tālāk gar pašu krastu. Vietām ļoti slapjas vietas un varēja redzēt, ka no dolomīta slāņiem spraucas mazītiņas ūdensurgas.

Nākamajai vajadzēja būt Dolomītu kraujai, pēc tam Vizuļu iezim un Īļaku iezim, bet līdz tiem kaut kā netikām un “metām” atpakaļ, jo laika limits tuvojās beigām.

Domājams, ka līdz neredzētajiem iežiem itin labi nokļūsim nākamajos Cēsu rajona apmeklējumos, pavirzoties gar Amatas labo krastu no Melturiem (šosejas).

Kopsavilkums.
Noteikti ir redzētas skaistākas un iespaidīgākās vietas kaut vai turpat Cēsu rajonā.
Domājams, ka vasarā, kad viss sazaļojis un saauguši dažādi “laksti”, pastaiga kļūst vēl apgrūtinošāka un objekti mazāk redzami.
Tomēr tagad manī ir pilnīgs miers, jo beidzot esmu tur bijusi un drošu sirdi varu mesties jaunās expotīcijās.
Mans lielākais atklājums joprojām ir Sietiņiezis, par kura existenci nebiju zinājusi un žēl. Manās acēs tas pārspēj arī nu jau pavisam “nolietoto” Zvārtas iezi.

Nākamā expotīcija būs uz Rundāles pili un tuvējo apkārti. Izrādās, es tur ne reizi neesmu bijusi.