Tiem, kuri vakar veel gribeeja k-ko palasiities iz MANAS DAILJRADES!
DĀRZNIEKS

kā adata
caurdur papīru
tā cirkulis ieskicē dzīvi
kā maršrutnieks
tu skrien
un atgriezies
vecajā galapunktā

bezgalība
bez gala palikusi
sapņu čība
ar žurku nograuztu
purna galu
caur kuru izbira
visi tavi sapņi
tie iesējās
un izauga

visapkārt dobes
bet tu paliki
par vispasaules dārznieku
- nezāļu ravētāju


***
Pulksteņa rādītāji
rībina bungas
manās ausīs
Es spēju sadzirdēt
ne ko
To lielo NEKO
kuru pavada šie izmisīgie dārdi

Laiks kā vampīrs
sēž smadzeņu šūnās
un izsūc tās
pa vienai tukšas
Ne atmiņu
ne izjūtu vairs to
Tikai sausa atbalss
[gluži kā mana sirds]

***
dzelzs čūska
aizdipina tālāk
mani pamezdama
Mellužos
oficiālā pavasara
saltie mīnusi
pāršalc visu ķermeni
laternu apspīdētais asfalts
kārtējo reizi
tiek bradāts
un placināts
Hei!!!
skaties kur ej
nasamin manu ēnu
melnais stāvs
izliekas nedzirdam
un aiztraucas prom
atstādams mani veinatnē
ar mīnusiem
ar laternām
ar noplukušo asfaltu
un manu sagānīto ēnu...


Un ta viens taads vecaaks dzejoliits (laikam kaarteejaa depresija bija uznaakusi:)):
***
mani pirksti
priekšmetu taustekļi
kā nedzīvi tārpi
stiepjas uz priekšu

mana āda -
bāls ķermeņa mētelis
kas slēpj trauslo
šķietamo esamību

mans ķermenis -
tukšuma pildīta tvertne
kuru sadistiski izgrauza
nebūtības izsalkušās žurkas

glāsti, skūpsti -
es nejūtu tos.
tie samāksloti un
tagad demonstrēti citiem

lūkojos spogulī un redzu
sevui kā bildi bez emocijām
jo otrpus spogulim sēž
vēl viena identiska bilde -
ES...