Fragments ir Pasakas par cibu, kas reiz tapa... Bet kaut kā noklusa... Laikam rakstītājam (rakstītājiem) iedvesma izbeidzās...:

"guceens ir pilsētas klusais ūdens... bet kā zinām - tie klusākie, tie dziļaakie... Katru darba dienu viņa pavada Bibliotēkā izsniedzot citiem grāmtas, tīrot putekļus no grāmatu plauktiem, īsāk sakot - īsta bibliotekāre. guceens ir klusiņa! sarunājot tikai tad, kad viņai kāds kaut ko uzprasa un tad vēl tā knapi var izvilināt atbildi! Pēc darba sabiedrībā izklaidēties neiziet... tup savā vienistabas dzīvoklītī, skatot TV vai lasot kādu grāmatu..! Kaimiņus nepazīst un negrib pazīt! Bet... kad pienāk pusnakts... Viņa pārmainas!!! Uzvelk savu melno ādas kostīmiņu, kas smuki izceļ viņas formas, uzliek sejai melno masku un ieņem kaķsievietes un elektras tēlu krustojuma izskatu, un tad lavās āra nakts tumsņā darīt nedarbus... kādus? Visparastākos! Dažreiz skraida pa jumtiem, nedaudz satraucot tur meditējošo dzeina , dažreiz kā ēna ielavās Krogū un pasūta pie affair glāzi piena. Glābj mazus bērnus no ugungrēkiem, vecus Cibas pilsoņus no pāriešanas pār ielu pie sarkanās gaismas.. Citreiz nosper zandai, kādu bulku vai kūku... Vēl viņa mēdza samainīt makmerfijs instrumentus pret čupačupsiem un salocītām alumīnīja karotēm, bet redzot,. ka makmerfijs atšķirību nepamana, meta tam mieru. Viņai patīk no rīta, savā pelēkajā kostīmiņā aizslīdŗt līdz Kioskam, paņemt svaigu murkjelis Avīzi un palasīt par saviem nedarbiem.. Tādus izgriezumus viņa krāj un līmē Slepenā Kladē!"

Sasmējos par to Slepeno Kladi..:) Biju piemirsusi šitos pigorus...:)
Pasaka varena... Ja nemaldos, tad aizsācējā (visa vaininiece) bija esinja... :))))