Vienu reizi pa visu nedēļu dabūju liftu un tam pašam riepa noplīsa tā, ka knapi līdz darbam tikām. If that's not a seriously bad luck, dunno what is. Tā nu Tomass kopā ar portugāli un mello pēc 12 h maiņas pusstundu noņēmās, mainot riepu, jo nebija īstās uzgriežņu atslēgas. Kolēģi, kas ārā pīpēja, mūs ieinteresēti vēroja, izsakot gudras piezīmes, vērojumus un tā tālāk. Tad kādam atradās pareizā atslēga un mēs tikām mājās. Labi, ka nelija.

Bet vispār esmu daudz vairāk sākusi novērtēt cilvēku laipnību. Kindness. Ja tu esi dziļi sūdos, noguris vai vienkārši ir slikta diena, citu cilvēku laipnībai vai kaut vienkārši labam vārdam ir liela nozīme. Tas ir it kā pašsaprotams fakts, ko es nekad agrāk neapzinājos. Vai pareizāk - nepievērsu tam uzmanību. Jo ir taču tik viegli ņemt, nedodot neko pretī. Es taču esmu tāda maza, trausla, žēlojama lietiņa, kas pati visu var. Tagad, kad patiešām pašai viss jāvar... njā.