kaut kāds ieraksts pēc Žaumes Kabrē
šodien bija dīvains vakars pēc kaut kāda lielāka darba posma noslēgšanās
un trīs citu smagu un steidzamu darbu uzkraušanās,
realitātes sajūta zūd,
miega stundas rūk;

es skrēju pa mežu savu ierasto stundu ar kaut kādām minūtēm,
klausījos austiņās visādus skaistumus,
domāju, kā pateikt, ka es kaut kādā līmenī esmu iznīcināts,
līmenis - limes - nec plus ultra - gefahr
negribas ne ticēt kaut kādiem brīnumiem, ne mēģināt kaut ko restartēt,
jo "kas ir bijis, tas dzīvo manā, dzīvos, un nekam citam tur nav vietas",
tas ir manā sirds apvalkā, man nekam citam nav spēka,
varbūt arī drosmes, nezinu,
un tieši tobrīd Providence man aizlika kāju priekšā,
es paklupu aiz saknes un iemaucos ar seju un drēbēm dubļos,
kārtīgi sasmērējos un arī sasmējos par šo visu, par šo dzīves absurdu!
koku galotnes rotājās zeltainā gaismā, gaiss bija vēss, smaržoja pēc pērnajām lapām un