pārdomas par kaut kā viena beigām un cita sākumu
atcerējos mīļoto un to, ka veca mīla, suka, nemirst.
un to, ka franču mēlē mīla un nāve gandrīz vienādi skan.
la mort et l'amour, kas - pēdējā minētā - esot provansāļu forma.
tā ir, es pārbaudīju Mistrāla vārdnīcā, divsējumnieka pirmajā sējumā,
sākotnējā forma bija latīņu (l')amor, nu tas uz mata kā nāve skanēja.
vai mīlas mērlība ir priekšnoteikums jaunai mīlai?
vai tiešām nav iespējams iemīlēties, nenorokot visu iepriekšējo?
visi mēģinājumi būs lemti neveiksmei, kamēr iepriekšējā neatlaidīs.
bet kā var atlaist, ja īsta mīlestība nekad nebeidzas?
tak - kā tad ar tiem poliamoriem?
just a bunch of rhethorical qs
nav vajadzīgas (nav iespējamas) konkrētas atbildes