jūlija nakts
kad es vakarnakt Taigeta kalnā atvēru acis,
ugunskura apdūmots redzēju neskaitāmas zvaigznes,
ratus, liru un sietiņu jeb plejādes,
neaprakstāmi smalkas un skaidras sīkas zvaigznītes,
visu kā astronomijas grāmatā un pat daudz labāk.

sietiņš atgādināja man nepadarītu darbu,
kas publicēts akurāt iekš pléiades -
bet es abstrahējos - kā protu diemžēl ne tikai es.

zvaigžņu bija bez skaita, piedodiet šo locus communis!
visām tām, jādomā, ir pie vienas vietas NAI vai OXI,
straujuma, lēnuma, Latvijas aizgājusi veiksmīgā vai ne pārāk prezidentūra un tās
lēmumi, apņemšanās, rezolūcijas un prezentācijas,
latvijas jaunais prezidents un viņa nodotie zvēresti,
visas bijušās un esošās krīzes valsts, ģimenes vai hormonālā līmenī,
tas viss debesīs nekāpj.