laukos
es esmu laukos, kuŗus kādreiz uzskatīju par dziļiem, tagad te ir internets un fonā žvadz satelīttelevīzija angļu valodā, tikai ārā smarža vēl tā pati, jāņogas pārgatavas, bites ir iemigušas, rīt celsies un zumēs, tagad sīc tikai odi un mušas, plandās nakstauriņi, celdami viļņus aiz 27 jūŗām.

es atbraucu ar moci šurp pa gleznainākajām latvijas vietām, ar pilnu krūti ieelpojot te silto, te vēso gaisu, pļavām mijoties ar mežiem, laukiem ar ciemiem.

kopumā šeit valda skumīga pamestība. kolhoza ceļš izzudis, aizaudzis, iearts zemē, daudzas mājas pussabrukušas, tikai ābeles un plūmes pie tām birdina nevienam nevajadzīgu ražu biezā zālē. es atnācu peldēties, bet aizgāju nepeldējis. ezers piesērējis, pārpurvojies, pilns ar zālēm. sastāvējies, ož kā staigna, gļotaina rāva. vēss, netīkams.

kad pirmīt iegriezos pa grantēto celiņu un lēni pirdu gaŗām šim ezeram, pie tā stāvēja (iespējams, makšķerēja) noslēpumains tumšmatis ar bārdu, man likās, tāds varētu būt Jēzus, tik daiļš un apskaidrots; viņš skatījās ar tādām smaidīgām, apbuŗošām acīm, ka es gandrīz biju gatavs kāpt nost no braucamā, krist ceļos un... pajautāt "kā ķeŗas", bet atjēdzos, ka mani gaida mamma, tāpēc braucu vien tālāk. tagad man sāk likties, ka tas nebija vis Jēzus, jo tikšanās ar Viņu būtu bijusi nepārprotamāka. iespējams, šis puisis bija kaimiņienes (..) mazdēls ilgvars, apmēram manā vecumā, atceros, pusaudža gados mēs gājām kopā makšķerēt un peldēties - arī naktīs. mūsu atmiņā aizaugušās, aizartās dienas, naktis. dīvaini, ka viņš vēl aizvien pavada vasaras šeit. varbūt viņam neviena nav, vai nav naudas, lai jātos apkārt. varbūt viņš ir kā tie viedie, dzīvesGURUšie, kam pietiek ieiet sevī, lai atklātu dārgumus.

kaut kā vientuļi šeit, pat ilgvara nav, tā ka atliek vien ora et labora, un cerība uz rītdienu, kas nāks savu žēlastību, patiesību un mīlestību.