Vološins, vasaras lasāmviela
Prozas variācija par Vološina tēmu „Обманите меня... но совсем, навсегда“

Apmāni mani... pavisam, uz mūžu – lai ne vairs domāt, kāpēc, varu, atminēt, kad... Tikai šim apmānam ļauties it klusu, bez domām. Pa pēdām tev doties un taustīties tumsā... Aizsietām acīm klīst gaiteņos, līkumos svešos, palaikam uz vaiga tik sajūtot kaistošu elpu. Saņem man roku tik cieši sev rokā... Bet atskurbis redzu vien nakti un tumsu... Apmāni mani, un notici apmānam pati/pats*.

*Vološins oriģinālā lieto daudzskaitli, ko es metu laukā (arī rindiņu par nezināšanu, kas sējis acis). Piedod, Maksimilian!