Neviļus aizdomājos par krāpšanu.
Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka tā ir katra paša izvēle. Galu galā, tas cilvēks, KAS krāpj, ir izdarījis izvēli to darīt. Un tas, AR KO krāpj, arī.
Aizdomājos par to, ka bieži vien (tomēr ne ļoti, ļoti bieži), ja gaismā nācis ir "nedarbs", otrā pusīte vairāk pārmet nevis krāpniekam, bet krāpšanā iesaistītajai otrajai pusei. Un man tas liekas vairāk kā muļķīgi - nu taču.. TAVA otrā pusīte izdarīji izvēli krāpt tevi, nevis tas otrais cilvēks izdomāja - es gribu, lai viņš/viņa krāpj viņu. Nu protams, meitenes nekad mūžā vairs nevarēs paskatīties draudzīgi uz meiteni, ar kuru viņas puisis ir krāpis viņu. Tomēr.. lai vainotu meiteni, tev jābūt iemeslam. Un te neder - jo viņš tieši ar VIŅU mani krāpa. Nu padomāsim loģiski - vai tad puisis ir tas nabaga upurītis, kas neko nesaprata, neko nezināja, neko negribēja, bet meitene - tā lielā, melnā, ļaunā ragana, kas šo mazo, jauko puisīti piespieda visas sliktās lietas darīt? Nebūt ne! Tāpēc attapties, attapties, attapties, meitenes! Protams, tas ir sāpīgi un nepatīkami, bet vajag sakost zobus un saprast, kāpēc tā tiek darīts. Vēl jo vairāk - vajag sapakot mantas un aiziet. "Cieni mani? Esi tikai ar mani." Nevis: "Nu labi.. Re, kā viņš man lūdzās, tad jau droši vien alkohols vainīgs, meitene uzbāzās kā traka gazele, utt."
Es vienkārši neticu tekstam: "Es vispār neko nesapratu, ko daru." Jā, kā tad. Smadzenes vispār nedarbojās, apziņa TIEŠI aizgāja ciemos pie brālēna. Bitch, please.
Kas vēl..
Es uzskatu, ka nav jau arī ko pārdzīvot, ja sanāk saskarties ar nepatīkamo faktu, ka tevi kāds ir piekrāpis. Jā, varbūt tas sagrāva visas tavas ilūzijas, jā, varbūt tā bija tava mūža mīlestība, kurai uzticēties vairs nevar. Bet skatāmies no gaišās puses - tev ir atbrīvots ceļš kam labākam. Taču acīmredzami ir skaidrs, ka, ja krāpj, tad kaut kas īsti nav riktīgi. Tev to parāda acu priekšā. Un tev nav jādomā: "Varbūt es tikai esmu iedomājies, ka kaut kas nav kārtībā.." Nē, lūdzu, tev parāda, ka kaut kas tajās attiecībās nestrādāja īsti perfekti. Ja jau tāds solis, sānsolis. Un ja tu pēc tā vēl paliec kopā ar otru cilvēku, tad nu proties pats - galu galā zemapziņā tas ir kā pateikt: "Jā, es saprotu, tu mani piekrāpi, man sāp, bet zini - ok, es pieņemu, ka tu tā darīji. Es samierinos. Un es joprojām vēlos būt ar tevi." (..) Tad nu tālāk jau vairs nav ko žēloties, ja otrs neciena tevi, "netīšām" vēlreiz piekrāpj, utt.
Esmu bijusi krāpnieka sabiedrotās pozīcijā - jā, jā, ak šausmas, cik tas ir slikti, ak vai, kā tu tā, nu negaidījāt manis tādus šausmu darbus. Nu ja!
Saprotiet, vīrietis, ja gribēs - nokrāps. Bez variantiem. Vai ar mani, vai ar kādu, bet to izdarīs. Nu ne jau tā, ka viņš tagad bez draudzenes aizies uz ballīti un meklēs - tā.. ar kuru es šovakar varētu nokrāpt savu dāmu. Netak. Viņam vienkārši tas ir zemapziņā iestrādājies/iestrādāts, tāds kā dzenulis, kas neliek mieru. Tāpēc, ja kāda man tagad grib pārmest, ka es tāda slikta esmu (jā, noteikti, vissliktākā pasaulē..) .. tikai nevajag. Mans pirmais likums jebkādās attiecībās - neuzbāzties. Ja cilvēks gribēs - komunicēs. Ja gribēs, runās. Galu galā, vīrietis, ja gribēs, nobučos tevi. Tik vienkārši. Es NEKAD neuzbāžos. Jo pretēji, uz mani var novelt vainu, ka es, redz, esmu "pavedinājusi", neesmu likusi mierā, utt. Man tas nav vajadzīgs, tāpēc tāda uzvedība. Un tieši tādēļ, ja kādam man kaut kas ir pārmetams, es jums pretī saku - tā nebija spiesta darbība, tā bija viņa izvēle. Un galu galā - es esmu brīva, es varu darīt, ko man sirds kāro un man nav jādomā par visām pasaules meitenēm, kā nu viņas jutīsies. I got my own things to think about.
Nav jau tā, ka viss ir tik superforši un tā tālāk. Problēmas, man šķiet, sāksiet tad, kad es būšu atradusi savu īsto, vienīgo, foršāko un labāko. Un problēma būs tāda, ka es zinu to otro pusi džeku uzvedībā, I've been in that other place. Esmu redzējusi vissuperīgākos puišus, par kuriem man nekad mūžā neviena slikta doma nav ienākusi prātā, kuri liekas visuzticamākie pasaulē, kuri ar savu dāmu veido visfantastiskāko pāri pasaulē.. vienkārši, bez emocijām krāpjot ar citu meiteni. Un nākamajā dienā bužina savu princesi ar mīlestības pilnām acīm. Un, jā, no sākuma man bija šoks, bet ar laiku es esmu sapratusi, ka IKVIENS vīrietis spēj krāpt bez emocijām. IKVIENS vīrietis var skatīties tev acīs, bet aiz muguras turēt tavas draudzenes gurnus vieglā dejā. Un tā ir tā problēma - man šķiet, es nekad 100% nespēšu nevienam uzticēties. Un kas gan ir attiecības bez 100% uzticēšanās? Pilnīga huiņa.
Varētu vēl apcerēt ideju par partneru izvēlu, bet es tiešām gribu gulēt. Kādu citu dienu.
:)
