šis portāls ir vienīgā vieta manā pasaulē, kur es nejūtos slikti par to, ka sūdzos, cik slikti es jūtos vai cik dusmīga es esmu. Respektīvi - šeit es jūtos labi, pat izlādējot savas negatīvās emocijas. Tas, protams, ietekmē to, ka mani neviens nelasa. Bet labi jau, ka tā - es vismaz savu negatīvo enerģiju nenododu kādam citam. Tā paliek kaut kur starp nullītēm un vieniniekiem.

Vakardiena un šodiena atkal ir tās dienas, ka es stresoju par skolu. Šīs ir tās dienas, ka es sev domās visu laiku atkārtoju - es sevi ienīstu. Jo es jūtos vainīga par to, ka dēļ savas nevarēšanas darbus izdarīt laicīgi, nevēlēšanās uzbāzties cilvēkiem ar savām vajadzībām, jo negribu traucēt, man šobrīd par skolas parādiem ir jāmaksā. Jā, summa nav liela, nevar pat salīdzināt ar citu skolu parādu maksām, bet tomēr... tā ir nauda. Un ja vēl ģimenē tās naudas tik daudz nav, un ja vēl ģimenes radiniekiem, tā vien šķiet, (es gan tomēr, tomēr ceru, ka tā nav, ka tā ir tikai sakritība) ir vēlme izsūkt no tevis pēdējo naudu. Un nevis, lai to iegūtu viņi, bet vienkārši - lai birokrātija to aprītu un viņi beidzot varētu justies labi, jo dzīvo labāk par mums + ir atņēmuši mājas cilvēkiem, kas nu jau gandrīz 15 gadus viņas kopj, audzina, lolo.. Tad jā, šīs visas lietas kopumā man liek sevi ienīst no visas sirds. Un ne jau tikai šīs dažas dienas. Tā ir katru dienu manā dzīvē. Es tikai katru dienu to sev nesaku. Katru dienu tu neapzinies, ka esi nolāpīti bezjēdzīga radība uz zemes virsas. Jā, uzreiz jāsaka - katrs mēs esam ar jēgu šeit, vai ne? Nu mana jēga nav pat manī pašā - man nav mērķus, nav vēlmju, jo es visu sev esmu aizliegusi. Es to sevī esmu ieaudzinājusi. Pati pieķēru, ka šodien sev vismaz desmit reižu pateicu, ka neesmu kaut ko pelnījusi. Un runa gāja par sīkām lietām, piemēram, saldējumu sev, suņa laizienu, utt. Nav pat runa par kaut ko lielāku - laimi, mīlestību, tfu, uz to es varētu cerēt tikai pēc kāda pusgadsimta. Un arī tikai tad, ja es ar šo rindiņu pabeigšanu, saprastu, kas jādara vai jāmaina un momentāli to izdarītu.
Vajag izrunāties?? Ja? Protams, parādi man kaut vienu draugu, kurš būtu pelnījis, ka es viņam uzgāžu savas negatīvās domas, savas asaras? Neviens nav pelnījis, neviens no viņiem nav neko tik sliktu izdarījis. Neviens arī nevarētu atspēkot manas tēzes, kāpēc es tā uzskatu. Man tikai atbild - nu jā, žēl, ka tev tā.. saņemies, būs labi. Bet man ir apnicis saņemties, jau atkal. Es jau tāpat saņemos, man nav citas izejas, ja negribu redzēt savus vecākus uz ielas un brāli pie strīpaino treniņbikšu nometnes durtiņām. Izrādās, ka, re, ne jau radinieki izputina manu ģimene, bet gan es .. ar savu bezatbildību.