Man visu laiku likās, ka, ja nu tiešām ir kāds cilvēks, kuru kā draugu es neapšaubu pat par mazāko iespējamo daļu, tad tā ir mana ilglaicīgā draudzene. Bet jau kādu mēnesi.. es vairs nejūtos kā draugs. Drīzāk kā paziņa.. vai izklaide.. vai palīdzīgs plecs.
Kurš gan negribētu satikt savu draugu, kad viņš ir pieejams pēc ilgāka nepieejamības laika (~6mēn.), un satikt vienu pašu? Lai parunātos par notikumiem gan viņa, gan savā dzīvē. Apspriestos.. dalītos domās.
Jo es esmu tāds cilvēks, kas daudz labprātāk to visu apspriež dzīvē nekā internetā (draugiem.lv, skype, facebook). Es labāk pacietīšos un izrunāšos dzīvē nekā n-tās vēstulēs vai ziņās. Tas man liekas tik bezpersoniski..
Bet, kad beidzot tev ir iespēja satikt šo savu draugu, parunāties.. Kad tu saki - rīt satiekamies? Atbilde ir - Priekš kam? Ko tu gribi? (uzrakstīts izklausās mazliet negatīvāk kā tas skanēja, bet ne par to..)
Es nesaprotu, vai man vienīgajai tas liekas pilnīgs absurds?!? Es taču gribu savu draugu sev pretī, parunāties. Nevis sestdienas naktī satikt iedzērušu, iedzert kopā un padejot. Ir tik daudz cilvēku, ar ko es to varu darīt. Ar draugu es gribu to mazo sirds sarunu.. To, kas man tik ļoti dzīvē trūkst!! To.. patieso, savstarpējo draugu sirsnību.. To.. patiesumu.
Un še tev! Pretī savai gribēšanai saņem jautājumu - priekš kam? .. un paliec uz pauzes, jo ko tādu es vienkārši negaidīju.
Tas tikai parāda to, ka, lai cik patiess tu būtu, lai cik labs draugs tu būtu, lai kā tu atbalstītu savus draugus GADIEM ILGI, pienāk brīdis, kad otrā pusīte ir svarīgāka. Pat, ja ar viņu kopā jau tā pavada visu savu laiku, bet draugu satiec labi, ja reizi pusgadā..

Manī laikam aug aizvainojums. Tāpēc es atvainojos, ja es tagad kādus gadus būšu sevī noslēgta jauna sieviete. Paldies.
I'm hurt.