Kā man nepatīk tā sajūta, kad liekas, ka kaut ko palaidīsi garām, ka kaut kas TĀDS notiks, ja kaut kur neaiziesi vai tamlīdzīgi. Tās sajūtas mani dzen izmisumā. It kā, kas tad tur ir - neaiziet ballēties, kad gribas, bet ja iekšā ir tā milzīgā sajūta, kas burtiski STUMJ tevi, dīda, neliek mieru, tad vilšanās sajūta diez gan liela ir. Stulbāk vēl ir, ja gribi iet, bet tev nav ar ko - tev ir draudziņi ar ko iet, bet tieši šoreiz, tieši, kad tev tik ļoti dīda, tad tieši katram no visiem ir savs attaisnojums. Visbiežākais ir - es aizmirsu, piedod, es nezināju. (ja tikai tev pirms dažām stundām netika prasīts, ko darīsi utt.)

īsāk sakot, es atkal sēžu saskumusi, man atkal ir tā sajūta, ka kaut ko palaižu garām no savas dzīves, jo man patīk būt cilvēkos, patīk komunicēt, patīk redzēt dažādas emocijas apkārt. ja nu rīt ir pasaules gals vai vienkārši - mani notriec mašīna?