Tas ir kaut kas neiedomājams, kas notiek manā galvā un dvēselē. Pie mazākās domiņas pa kreisi man asaras līst pār vaigiem. Un tā jau trešo vai ceturto dienu. Aumaļām. Ir bijušas reizes, kad vienu dienu jūtos skumji, bet tad tas viss pāriet. Tāda kā atslodzes diena. Bet te jau trešo dienu un neliekas, ka pāries. Šis būtu tas lūzuma brīdis? Ja jau gribēju iet uz aptieku un pirkt nervu zāles, balderiāņus vai kaut ko citu nomierinošu. Liekas, ka visi mani nervu galiņi ir uzvilkti līdz galam.
Nopietni, es nezinu, ko lai dara. Es zinu, ka kaut kas ir jāmaina, es tikai nezinu, kas. Vai kāds nevar man norādīt, ko darīt? Kaut sīkumu. Tas vismaz būtu sākums.
Rīt gan obligāti jānopērk zāles, jo jāiet uz izlaidumu Kasparam, un Kaspars mācās kopā ar Jāni. Drošības pēc jāiedzer pavairāk zāļu, lai arī tur neizplūstu asara jūrā.
Es pavisam nopietni nezinu, ko lai ar sevi dara. Es nemāku sevi nekritizēt, es nemāku visā nevainot sevi. Es nemāku vainu uzvelt citiem (pat, ja pelnīti). Es to visu nemāku. Es to visu "paņemu uz sevi"..