Nē, viss nav slikti. Viss ir superīgi. Ja tikai es šodien nebūtu sliktāko lietu izdomājusi. To lietu, kas var izjaukt visu manu labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi.
Varbūt vienkārši man bija lemts visu izjauk, piedzerties tajā liktenīgajā vakarā un nespēt padomāt necik, necik, necik. Laikam jau.. Nav nekāda cita loģiska izskaidrojuma, jo tagad beidzot atceroties un saprotot - ko gan viņa ķermeņa valoda teica!!!! Un mana tieši pretējo - es taču nespēju normāli funkcionēt. Kāpēc gan es tajā vakarā nepateicu - oo, braucam, es arī gribu uz to vietu. Ejam, braucam, vienalga! Varēju, neizdarīju. Pat neiedomājos tajā brīdī, nu labi, varbūt iedomājos, bet neapsvēru iespēju. Iespējams, ka viņš man liek pārāk sasting, gan fiziski, gan dvēseliski, ka es nespēju neko loģisku pat padomāt. Iespējams..
Tagad jau tas viss ir tikai atmiņās. Un viss.. Prieks, ka mums vismaz bija lemts satikties. (Man gan, protams, gribētos daudz vairāk, bet nu ko tur vairs, kad nav vairs iespēju.)