Monogāmija ir sāpe. Man visi riebjas. Neinteresē. Es cenšos, lai interesētu kaut drusku, taču nesanāk. Man ir nepatīkami, jo interesē tikai viens, bet nedrīkst. Protams, pāries, bet.. Pagaidām vēl nepārgāja. Negribu būt mono, gribu viegli pārslēgties uz stereo. Nesanāk. Neinteresē. Visi liekas tik stulbi. Man vajag kādu ar samudžinātām smadzenēm, tāpēc viņš patīk. Man patīk, ja nesaprotu, patīk, ka grūti saprast. Taču tie vienkāršie... kā PSRS veikala skaitāmie kauliņi - vienkārši. Man vajag kodu, ko nespēju uzlauzt, kādu, ko jāšķetina un jāšķetina. Tie vienkāršie man ir par vienkāršu. Tāpēc neviena nav.